Tuvojoties ziemas saulgriežiem, vairāki vecāki saviem mazuļiem mēdz lasīt priekšā Ziemassvētku pasakas, stāstus vai šiem svētkiem veltītus dzejoļus. Arī es savulaik neesmu bijis izņēmums. Cik atceros, liela daļa šo stāstu vai pasaku bija ar skumju noskaņu. Tagad nereti iedomājos, kādēļ tieši Ziemassvētkiem ir veltīts tik daudz literāro darbu ar skumju noskaņu un dažreiz gluži bēdīgām beigām. Atceros stāstu par nabaga zēnu, kurš, sapņojot par Ziemassvētku brīnumu, nosalst uz ielas, un tikai tad pie viņa ierodas eņģelis. Ir stāsts arī par eņģeli, kurš Ziemassvētkos nolaižas uz zemes, bet starp cilvēkiem neatrod cerēto mīlestību un vēlāk pēc atgriešanās debesīs Kristus viņam saka – tu cieti tāpat kā kādreiz es. Var vēl minēt līdzīgus darbus. Iespējams, tā ar literāro tēlu un izdomātu sižetu palīdzību tiek atklāta vilšanās par cerēto un sagaidīto dzīvē. Arī Ziemassvētki taču ir laiks, ko gaidām ar cerībām piedzīvot kādu gaišu mirkli dzīvē un iespēju robežās iepriecināt vēl citus. Saka – svētku gaidīšana ir skaistāka par pašiem svētkiem. Domāju, tas ir tieši attiecināms uz ziemas saulgriežiem. Ziemassvētki paiet, un viss rit tālāk vecajās sliedēs. Piemirstas labdarība, un sirsnība pret apkārtējiem sarūk ikdienas rūpēs. Nereti, kā tas ir mūsu valstī, dzīve kļūst pat skarbāka. Pēc valdības paziņojumiem, šķiet, tā būs arī nākamgad. Un sapņi par gaišumu dzīvē sāk kust kā sniegs atkusnī. Un tomēr. Paies laiks, un atkal pirms kārtējās gadu mijas tāpat kā iepriekšējos gados cilvēki vēlēsies, kaut būtu balti Ziemassvētki. Un kamēr būs ilgas pēc baltiem Ziemassvētkiem, tikmēr dzīvosim.
