Skatoties uz Mirdzu Zadiņu, grūti iedomāties, ka viņai nav ne bērnu, ne mazbērnu, jo pozitīvā pensionāre sarunas laikā uz brīdi aizrunājas par multfilmām. Mirdza aizrautīgi stāsta, cik ļoti viņai tās patīk skatīties, jo īpaši padomju laiku. “Agrāk pat skatījos hokeju, jo tā starplaikos rādīja manu iemīļoto multeni. Tagad gan tās kļuvušas cietsirdīgas un nežēlīgas. Dievs pasarg!” iesaucas pensionāre.Cietsirdību, nežēlības un sāpju pilnus mirkļus bērnībā Mirdza diemžēl izjuta uz sevis. Kad viņai bija tikai seši gadiņi, māte izlēma pamest savu vīru, kurš mīlēja alkoholu. Prom ejot, viņa līdzi paņēma abus jaunākos bērnus, bet Mirdzu atstāja tēvam. Mātei vecākās meitas liktenis bija vienaldzīgs.Pensionārei acīs sariesušās asaras, jo bērnībā, kad ikviena mazā sirsniņa alkst mammas un tēta mīlestību, gādību un drošības sajūtu, viņai tās nebija un klājās ļoti grūti.Sākas pavisam cita dzīveDzīves pirmo 21 gadu Mirdzas mājas bija Alūksnes pusē. 16 gadu vecumā viņa sāka strādāt un no darba nebaidījās. Pateicoties kādai sievietei, viņa savas darba gaitas uzsāka Smiltenē 1959. gadā dibinātajā ceļu būves uzņēmumā “8CBR”. Sieviete Mirdzu piekodinājusi, lai nemokās iepriekšējā darbavietā, jo astotajos maksā divas reizes vairāk. “Patiešām tā arī notika. Jau pirmajā algas dienā uz rokas saņēmu simts rubļu. Vecmamma neticēja, ka var tik daudz saņemt, vēl pārjautāja, vai gadījumā kāds man nav nepareizi sarēķinājis algu. Tur skatījās, kā cilvēks strādā, un novērtēja tos, kuri savu darbu darīja labi,” stāsta Mirdza. Jaunībā viņai pat prātā nenāca, ka dzīves lielāko daļu nostrādās tieši ceļiniekos. “Astotajos dažādos amatos esmu nostrādājusi četrdesmit gadu. No paša sākumā strādāju uz ceļa. Lāpsta rokās, un aiziet! Noieti daudzi ceļi bijušajā Alūksnes, Gulbenes, Valkas un Cēsu rajonā. Vēlāk uzņēmumā man bija jāpārzina noliktava un pienākumos ietilpa arī šūšanas darbi. Toreiz varējām atļauties šūt automašīnu sēdekļu pārvalkus, daudz un dikti nācās lāpīt vīriešu kombinezonus, sevišķi metinātāju,” viņa atminas savas darba gaitas. Tie laiki bijuši paši interesantākie.Liktenīgā dienaNedaudz vairāk kā pirms desmit gadiem Mirdza jutās spēka un enerģijas pilna, taču viena darbadiena viņas dzīvi apgrieza kājām gaisā. “Pa ceļam uz darbu piegāju pie sarga. Viņš saka, lai aizejot pie medmāsas, kura mani jau gaida. Pirms kādu laiciņā visi darbinieki veicām ikgadējās veselības pārbaudes jeb, kā paši smejamies, tehnisko apskati. Izrādījās, ka man jāveic atkārtotas analīzes, kurās vēlāk atklājās cukurslimība. Pirmajā brīdī šķita, ka viss cauri. Uz darbu devos noraudājusies. Kolēģi apvaicājās, kā jūtos, bet kā gan es varēju justies, ja pēkšņi bija jāmaina visi ieradumi. Prātoju, kā iztikšu bez savām dienišķajām bulciņām. Kad sāku pieņemt slimību un pārmaiņas uztver ar humoru, kļuva vieglāk,” atklāj pensionāre. Mirdza priecājas, ka kolēģi grūtā brīdī bijuši izpalīdzīgi un iejūtīgi. Vienu bijušo darbabiedru dēlam viņa kļuva par krustmāti. Savukārt otrs krustdēls ir draudzenes dēls.Čakla rokdarbniece Kad kopā ar Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļas vadītāju Marutu Vīganti, kura akcijas “Mēs Jūs atceramies” ietveros apciemo vecos un vientuļos cilvēkus, dāvājot viņiem paciņu “Merrild” kafijas, ciemojamies pie Mirdzas, pensionārei bija ieslēgta “Euro- Sport” programma. Trasē dodas slēpotāji, taču Mirdzai labāk patīk kamaniņu braucēji. “Labāk paskatos sportiņu, nevis muļķīgās mūsdienu multenes. Žēl, ka bērniem vairs nav to labo un pamācošo multfilmu,” viņa aizdomājas.Istabā nepalika nepamanītas arī kartona kastītes, kas viena virs otras glabājas plauktā. Šādas, akurāti veidotas, kastītes un lādītes atrodas ne vienā vien namā, jo Mirdza pat neatminas, cik daudz dzīves laikā tās dāvinātas draugiem un paziņām. “Daudz, pat ļoti daudz,” piebilst pensionāre. Kastīšu darināšana ir viņas vaļasprieks. “Paziņas un draudzenes zina, kur likt vecos kalendārus. Vienmēr atnes tos man, jo skaistos attēlus izmantoju kastīšu un lādīšu dizainam. Kalendāra lapas uzlīmēju uz kartona, tad izgriežu nepieciešamo formu un ar rupju un izturīgu diegu sašuju visu kopā,” vaļasprieku raksturo Mirdza. Tikpat ļoti kā šī aizraušanās viņai patīk arī zeķu adīšana. Uz skapja salikti vairāki maisi ar dziju. “Manus dziju krājumus papildinājušas paziņas, tāpēc tā pietiks ilgam laikam,” smej Mirdza. Viņa ar prieku rokdarbos izpalīdz kaimiņiem, kuri nereti palūdz paveikt kādu darbiņu, piemēram, apstrādāt dvieļa malas.Šie darbi lielākoties top gada vēsākajā laikā, jo saulainā vasarā Mirdza rušinās dārzā. Kopā ar senu draudzeni audzē dārzeņus un citus zaļumus, lai būtu vieglāk pārlaist ziemu. “Citreiz spiežam sulu, taisām kompotus. Vieglāk ir iztikt, ja dārzā kaut kas izaudzis. Pašu audzētais ir liels atspaids. Piemēram, sākusies apkures sezona, rēķins par siltumu ir liels. Tagad vismaz nav jāsatraucas, vai sanāks pārtikai. Izvāru kartupeļus, klāt piekožu kādu gurķīti. Var sataisīt garšīgu dārzeņu zupu, vienīgi jānopērk buljona kubiciņš. Mēs, agrāko laiku cilvēki, mākam dzīvot. Reizēm ir plāni gājis, bet izdzīvot spēšu, bet ar jauniem ir grūtāk, jo viņi pieraduši pie izšķērdības,” aizrunājas Mirdza. Viņa nevienu negrasās nosodīt, tikai vērš uzmanību, ka, dzīvojot pieticīgāk, arī var vienmēr justies paēdis un apmierināts.Svētku gaidāsPilsētā jau ienākuši Ziemassvētki. Pēc nepilnām divām nedēļām būs Ziemassvētku vakars, kad daudzas ģimenes pulcēsies ap mājās atnesto svētku eglīti, bērni čalos, saiņojot vaļā dāvanas. Mirdzai nav savas ģimenes, jo vienkārši dzīve tā iegrozījusies. Nebūt nav viegli, taču pensionāre ir stipra. Tikai dažkārt viņai pietrūkst cilvēku klātbūtnes un vienkāršu sarunu. Mirdza gaida Ziemassvētkus, jo tas ir brīnumu un cerību laiks. Visticamāk, viņa svētku vakaru pavadīs mājās viena pati vai arī apciemos labu draudzeni. Mirdza nebēdā par to, ka nebūs rotāta egle un zem tās paslēptas dāvanas. “Cilvēki ļoti aizrāvušies ar materiālām lietām, taču šajos gaišajos svētkos ir vērts aizdomāties par naudā nenovērtējamo. Ne velti Ziemassvētkus dēvē par brīnumu laiku. Apkārt notiek tik daudz brīnumainu un labu lietu, atliek tikai uz mirkli apstāties un mēģināt tās saredzēt,” ik katram novēl pensionāre.
