Meita prasa kāmītiInita (26), strādā valsts iestādēLai arī bērnībā dzīvoju laukos, mums nebija tādu mājas mīluļu, piemēram, suņu. Dažkārt uzradās kāds kaķis, kurš, kā jau lauku variantā, dzīvoja kūtiņā, pats ķēra peles un dabūja siltu govs pienu. Katrā ziņā istabā uz spilvena viņi negulēja, kā arī ilgus gadus nedzīvoja – pazuda, aizgāja uz neatgriešanos.Liels bija man pārsteigums, ka vecāki tomēr iegādājās sunīti, bet tad, kad mēs ar brāli jau bijām izauguši un devušies uz pilsētu mācīties. Iespējams, viņi sajutās vientuļi, tāpēc gribēja par kādu parūpēties. Taksis mājās ieguva gluži vai karaļa vietu. Viņš dabūja vislabāko pārtiku un aprūpi. Tā kā šunelim patika vizināties ar automašīnu, viņš pat speciāli tika vests šādos izbraukumos. Kaut gan taksītis man patika, tomēr šāda vecāku attieksme šķita pārspīlēta. Dzīvnieciņš ierobežoja arī viņu iespēju atpūsties. Ne vienmēr viņi gribēja vai varēja atrast vietā kādu, kas taksīti pabaros un izlaidīs ārā, tāpēc kādas teātra izrādes, koncerta vai ekskursijas vietā viņi izvēlējās palikt mājās. Kad šunelis, nodzīvojis ilgu mūžu, nomira, vecākiem tas bija liels zaudējums. Citu suni vietā viņi vairs nemeklēja.Patlaban meita ir tādā vecumā, kad izrāda pastiprinātu interesi par dzīvnieciņiem. Mūsu ģimenē gan ir kaķis, ko īpaši vēlējās vīrs, bet meita prasa kāmi vai papagaili. Stāstam, ka par dzīvnieciņu būs ļoti jārūpējas, jātīra būris. Turklāt tas būs liels kārdinājums arī mūsu Murim, taču viņa neatkāpjas. Esam nolēmuši pārbaudīt, cik ilgi turēsies šī gribēšana. Ja tā būs gana noturīga laikam, nāksies iegādāties kādu no viņiem. Tad jau redzēs, ar ko tas beigsies!
