Vijciema evaņģēliski luteriskā baznīca ar savu oriģinālo fasādes veidojumu ir piesaistījusi daudzu tūristu uzmanību. Baznīca ir vienjoma guļbaļķu ēka, kuras ārsienas ir apšūtas ar zvīņveida dēlīšiem. Tāds sienu veidojums Vijciema baznīcai ir vienīgais valstī. Taču ne jau tikai ēkas arhitektūra piesaista tuvākas un tālākas apkārtnes iedzīvotāju uzmanību. Pagasta evaņģēliski luteriskās draudzes priekšniece Līvija Egle pat īsti nevar pateikt, kas tik ļoti iepaticies vairākiem apkārtējo novadu iedzīvotājiem, ka viņi pieņemt kristīgo ticību un kristīties brauc tieši uz Vijciemu. Varbūt tā ir draudzes vadības viesmīlība, jo ikviens Dieva vārda meklētājs tiek laipni sagaidīts. “Ir taču tā, ka Dievs ir mīlestība. Tādēļ mēs visus sagaidām ar mīlestību, kuri ierodas, lai tieši šeit atklātu sev Dievu,” saka L. Egle.Draudzei ir sena vēstureVijciema draudzei ir sena vēsture. To, cik tai patiesībā gadu, tagad neviens nevar precīzi pateikt. Vairākos vēstures dokumentos minēts, ka baznīca celta 1852. gadā, bet L. Egle esot redzējusi papīrus, kuros ierakstīts pat 18. gadsimts kā dievnama uzcelšanas laiks. Pašlaik pagastā ir 62 draudzes locekļi. Draudzē par mācītāju kalpo Raitis Jākobsons, kurš divreiz mēnesī vada dievkalpojumu. “Dievkalpojumos nepiedalās gluži visi 62 baznīcēni, bet kristībās, iesvētībās un citos svinīgākos pasākumos gan baznīca ir pilna. Liela daļa baznīcā gājēju ir gados veci ļaudis, un ne visi vairs var aiziet līdz dievnamam,” skaidro draudzes priekšniece. Ik dienu draudzē aktīvi darbojas 12 cilvēku. “Iespējams, ka draudze būtu jaunāka un skaitliski lielāka, bet daudzi darba spējīgi vijciemieši ir aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Tomēr, cik nu varam, aktīvi darbojamies arī pašreizējā sastāvā. Esam izveidojuši kontaktus arī ar citām draudzēm. Pirms krīzes, kad rocība bija lielāka, draudzējāmies ar Salacgrīvas, Kārķu draudzi, braucām uz Strenčiem un Valku ciemos pie kristiešiem un rīkojām kopīgus saviesīgus pasākumus. Daudz mums finansiāli ir palīdzējis arī Valdemārs Feldmanis. Savulaik viņš emigrēja uz Vāciju, bet tagad atdusas Vijciema kapos,” stāsta L. Egle. Ar viņa ģimenes atbalstu bija iespējams 1992. gadā veikt baznīcas restaurāciju. Pirms kāda laika uz Vijciemu atbrauca luteriskās baznīcas virsvaldes pārstāvji un bija priecīgi pārsteigti, cik labi esam sakopuši un uzturam kārtībā savu saimniecību. Par to gan jāteic liels paldies arī Feldmaņa kungam,” apliecina L. Egle.Aizbraucēji saņem Dieva svētībuIr pierasts dzirdēt, ka kristīti lielākoties tiek bērni, bet Līvijas kundze stāsta, ka tagad vairāk kristīties un iesvētīties vēlas pieaugušie. Liela daļa iedzīvotāju, aizbraucot peļņā uz tālām zemēm, pat īsti nezinot, kā veiksies, vēloties pirms ceļa saņemt Dieva svētību. Kristīties cilvēki brauc arī no Valkas, Strenčiem un citām pilsētām. Vijciema baznīcā šogad ir nokristīti 16 bērni un iesvētīti 37 pieaugušie. Salaulāti ir pieci pāri. Tas rāda, ka daļa cilvēku ceļu uz dievnamu ir atradusi tikai atjaunotās brīvvalsts laikā, kaut draudzes darbība nebija pārtrūkusi arī padomju gados.“Visus okupācijas gadus reizi mēnesī baznīcā notika dievkalpojums. Tos no Valkas brauca vadīt mācītājs Elmārs Mačs.Atceros arī pēckara laikus, kad viens saimnieks ar zirgu pajūgā brauca uz Trikātu, lai atvestu uz dievkalpojumu mācītāju. Toreiz par draudzes priekšnieku apņēmās būt Pēteris Adata. Tas prasīja drosmi, jo pēc staļinistu organizētajām izvešanām uz Sibīriju daudzi baidījās ķerties pie baznīcas lietu kārtošanas,” atminas draudzes priekšniece. Līvijas tētis bija zvaniķis baznīcā un arī par šo uzticēto goda pienākumu juta bailes. “Kad padzirdējām, ka toreizējā pagastmājā sabraukuši plintnieki, tēvs aizsteidzās pa taciņu uz baznīcu un nosēdās altāra priekšā pie Jēzus attēla. Plintnieki staigāja pa kapiem, šaudami pa pieminekļiem, bet baznīcā ielūkoties neiedomājās. Tā tēvs izglābās,” stāsta L. Egle.Kopj un labiekārto kapsētuViņa pati padomju laikā ilgus gadus strādāja par tautas nama vadītāju. “Ikdienas darbs oficiāli man bija vērsts it kā pret baznīcu, bet sirdī vienmēr turēju ticību uz Dievu. Tiklīdz sākās Atmoda, pie ceļa uz baznīcu organizēju šūpoļu uzstādīšanu, lai Lieldienās varētu izšūpoties,” saka L. Egle.Atjaunotās brīvvalsts gados draudze daudz ir paveikusi apkārtnes un it īpaši kapsētas sakopšanā. Kapos ziedu laistīšanai trijās vietās izveidoti ūdens krāni, atjaunota kapsētas sēta, izremontēta ir kapliča, kas pēc remonta ieguvusi jaunu jumtu. Pēc draudzes priekšnieces iniciatīvas atklāts arī piemineklis Lāčplēša ordeņa kavalieriem.Dievs atklājas grūtībāsTomēr galvenais, šķiet, ir tas, ka ikviens cilvēks, kas iesaistījies draudzes darbā, ir atradis sev Dievu, un tas palīdz ikdienā tikt pāri daudzām grūtībām. Līvijas kundze atceras, ka viņa Dievu tā pa īstam atklājusi ļoti smagā brīdī. Meitai dzemdībās radās sarežģījumi un bija apdraudēta dzīvība. “Es, to uzzinot, izgāju ārā, pacēlu rokas pret debesīm un lūdzu Dieva palīdzību. Viss beidzās labi,” saka L. Egle. Draudzes priekšniece piebilst, ka savā dzīvē ir piedzīvojusi vairākus gadījumus, kuru laimīgu iznākumu citādi viņa nav varējusi izskaidrot kā tikai, uzskatot to par Dieva palīdzību.Arī draudzes locekle Vita Bērziņa atzīst, ka Dievu atklājusi tieši grūtākajos dzīves mirkļos. “Tas ir raksturīgi lielai daļai ticīgo, jo bieži vien cilvēki atceras Dievu un cenšas ar to sarunāties, kad klājas smagi. Pēc Dieva atklāšanas es laika gaitā nomainīju lasīšanai izvēlēto literatūru. Romānu vietā tagad vairāk lasu garīga satura grāmatas. Mainījušies ir arī mani uzskati par dzīvi. Tagad vairs neesmu droša, ka tā, kā domāju tagad, tāpat uzskatīšu pēc gada. Es neuzskatu, ka cilvēka ticība jāvērtē pēc tā, kurai konfesijai viņš pieder. Pēc manām domām, ticībai nav robežu. Man vienlīdz tuvi ir gan luterāņi, gan pareizticīgie, gan katoļi. Kad aizbraucu uz Rīgu, labprāt ieeju kādā no atvērtajām baznīcām. Patīk, ka mani – svešu cilvēku – mīļi sagaida pareizticīgie un ļauj sarunāties ar Dievu. Es neatzīstu robežas ticībā, jo Dievs ir viens un katrs uz Viņu var atrast ceļu pēc sava ieskata,” secina V. Bērziņa.Pirms Ziemassvētkiem tādu novēlējumu gribas izteikt visiem – atrast sev drošu palīgu un padomdevēju Dievā.
