Šis stāsts ir ar laimīgām beigām. Mazā Airita ir atgriezusies savās mājās Smiltenes pagasta Brutuļos, no kurienes viņu 6. septembra rītā pēc saindēšanās ar baltajām mušmirēm steigšus aizveda ātrā palīdzība. Toreiz meitenes vecāki Ligita un Ģirts Augstkalni pat nenojauta, ka meitiņas ārstēšanās būs ilga un sarežģīta, un uz riska robežas. Jau pirmajās dienās pēc saindēšanās Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas ārstu konsilijs par vienīgo iespēju glābt meitenes dzīvību atzina aknu transplantāciju. Ar speciālu avioreisu Airitu kopā ar viņas tēvu naktī uz 10. septembri nogādāja Vācijā, Hamburgas Universitātes klīnikā, kur bērnu steidzami operēja. Aknas donors bija Airitas tētis Ģirts.Hamburgā Airita ārstējās gandrīz trīs mēnešus un mājās kopā ar mammu atgriezās tikai aizvadītajā nedēļā. Ja nezinātu, ka ņiprā, runīgā un smaidīgā meitene nesen pārcietusi ļoti smagu operāciju, redzot Airitu, to nevarētu pateikt. Meitenīte pa trīsistabu dzīvokli ņirb kā dzīvsudrabs: izrāda Vācijā uzdāvinātās rotaļlietas, spēlē rotaļu klavieres, traucas pa istabām ar skrejriteni, atgādina mammai, ka jāpabaro akvārija zivtiņas. Kaut arī aknu transplantācijas sekas Airita izjutīs visu mūžu, ir nosargāts pats svarīgākais – viņas dzīvība. Varēja būt visādi. Operācijas laikā Airitas organisms piecas sekundes atgrūda tēva aknu. Transplantācija bija riskanta gan pacientei, gan donoram. Otrreiz nezin vai spētu iziet cauri tādam pārbaudījumam, atzīst Ģirts Augstkalns (35 gadi). Viņš ļoti paļāvās uz Hamburgas klīnikas ārstiem, taču abiem ar sievu Ligitu nervi tik un tā bija nospriegoti līdz pēdējam. Ļoti palīdzēja sabiedrības atbalsts. Airitai un viņas ģimenei līdzi juta sveši cilvēki gan Latvijā, gan Vācijā. Uz Ģ. Augstkalna vārda atvērtajā ziedojumu kontā ģimenes atbalstam tika saziedoti gandrīz 800 latu. Nelaime satuvināja cilvēkusAiritas vecmāmiņa Skaidrīte Ķesele, kas dzīvo kopā ar dēla Ģirta ģimeni, notikušo atceras ar asarām acīs. Viņas sirdi joprojām silda cilvēku teiktie labie vārdi, vēlējumi, lai bērnam palīdz eņģeļi, un, domājot par Airitas atveseļošanos, dedzinātās svecītes. “Ja nebūtu notikusi tāda nelaime, nezinātu, ka apkārt ir tik daudz atsaucīgu cilvēku. Tādas lietas ļoti satuvina,” teic Airitas vecmāmiņa. Viņa joprojām pārmet sev, ka liktenīgajā 5. septembra vakarpusē izgāja daudzdzīvokļu mājas pagalmā, kur satika kaimiņu pensionāru Anatoliju. Vīrietis laboja divriteni. Turpat blakus remontdarbus vēroja Airita.Ieraudzījis kaimiņieni, Anatolijs sācis stāstīt, ka abi ar sievu Irēnu bijuši sēņot. Lai Skaidrīte aizejot paskatīties, cik brangs loms viņiem ticis. Vārds pa vārdam, un sieviete kopā ar mazmeitu Airitu un savu brāli devās pie kaimiņiem vakariņās ēst sēnes. “Viņi bija sacepuši karbonādes, izņēma šķīvi no ledusskapja. Airita apēda trīs karbonādes, es – divas, brālis – vienu,” atceras Skaidrīte. Pusnaktī visiem kļuva slikti. Sākās vemšana, tad – caureja. Uz rīta pusi Ģirts izsauca ātro palīdzību. Uz slimnīcu aizveda visus piecus mājas iedzīvotājus, kuri ēda liktenīgās sēnes. Tās izrādījās baltās mušmires, salasītas aiz pārskatīšanās, noturot par saulsardzenēm vai bērzlapēm. Pensionāru pāris mājās vairs neatgriezās. Abi nomira drīz pēc ievietošanas slimnīcā. Skaidrīte un viņas brālis tika cauri salīdzinoši viegli. Savukārt Airita pēc tā, ko izcietusi, ir pelnījusi, lai viņu sauktu par varonīgu meiteni.Ligita stāsta, ka pēc operācijas meitiņa palātā vairāk nekā mēnesi tika barota caur zondi. Pēc tam gan staigāt, gan ēst Airita mācījās no jauna. “Meita sākumā atteicās ēst un no 20 kilogramiem nokritās uz 16,8. Arī zāles viņa negribēja dzert. Tad ārstējošā dakterīte iecēla Airitu klēpī un ar tulka palīdzību skaidroja, – “tev ir rētiņa uz vēdera, tētis iedevis tev akniņu un tev ar to jāsadzīvo, jāiedzer zālītes. Ja nē, būs slikti”. Un bērns tiešām saprata, ka zāles ir jādzer,” atceras Ligita.Airita zina, ka tētis ziedoja daļu no savas aknas, lai glābtu viņas dzīvību. Izglāba pēdējā brīdī“Tētis brauc mājās!” ieraudzījusi pa virtuves logu piebraucam Ģirta mašīnu, priecīgi iesaucas meitenīte. Pieci gadi ir pietiekami daudz, lai bērns sajustu un novērtētu vecāku mīlestību un rūpes.Ligita un Ģirts tagad katru dienu ir mājās kopā ar meitiņu. Tētis ir paņēmis slimības lapu, jo pēc operācijas nejūtas labi. Mammai darbā piešķirtas brīvas dienas.Augstkalni ir pateicīgi arī saviem darba kolektīviem par finansiālu un morālu atbalstu. Ligita strādā firmas “Madara ‘89” maizes ceptuvē Smiltenē, bet Ģirts ir “Valmet” mežizstrādes tehnikas operators Launkalnes pagasta firmā “AL Mežs”. Airitai atveseļošanās process turpinās, un vecāku pastāvīga klātbūtne ir svarīga. “Trīs mēnešus būsim stingrā Hamburgas ārstu uzskaitē,” stāsta Ligita. “Reizi nedēļā Airitai Smiltenes poliklīnikā noņem analīzes, ved uz Rīgu un sūta uz Hamburgu, lai ārsti zinātu, vai trombocīti un leikocīti ceļas vai krīt. Februāra beigās vai marta sākumā mums jābrauc uz lielo kontroli Hamburgā.”Katru rītu un vakaru Airitai jādzer daudz medikamentu, jāsaņem pote, ar ko tiek galā mamma, un jāmērī temperatūra. Divi medikamenti būs jālieto visu mūžu. Viens, lai organisms sadzīvotu ar svešķermeni, otrs, lai veicinātu asins cirkulāciju, skaidro Ligita. Medikamenti esot dārgi, ap pāris simtiem latu mēnesī. “Airitas daktere Ieva Eglīte no Bērnu klīniskās slimnīcas uzrakstīja iesniegumu, lai valsts nāktu palīgā ar zāļu iegādi. Vēl nezinām, vai tās atmaksās vai ne.”Pēc ģimenē notikušās nelaimes Augstkalnu ģimene novērtē to, ka Latvija ir Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts. Valsts apmaksā aknu transplantācijas operācijas bērniem un izsniedz viņiem garantiju operācijas apmaksai jebkurā ES dalībvalstī. Ligita ar skumjām atceras Hamburgas klīnikā sastaptu sievieti no Krievijas, kura gadu vākusi ziedojumus, lai varētu aizvest uz aknu transplantācijas operāciju Vācijā savu piecus gadus veco dēlu. Diemžēl puisītim pēc operācijas kļuva sliktāk. Viņa vairs nav.“Kad Airita sāka atveseļoties, uzzinājām, – ja operācija būtu notikusi sešas līdz 12 stundas vēlāk, būtu par vēlu. Būtu skartas smadzenes, un sāktos koma,” to, kā meitiņai paveicās, saprot meitenītes vecāki.Liela grib būt daktere“Gribu kļūt par dakteri,” Airita saka “Ziemeļlatvijai”. Vecāki un vecmāmiņa priecājas, ka mazā aug gudra un apķērīga. Viņai patīk zīmēt, krāsot, skatīties bilžu grāmatas, no galvas stāstīt vecāku lasītās pasakas, dziedāt un spēlēt klavieres. Varbūt Airita iestāsies mūzikas skolā, kad pienāks laiks.Tagad meitene ar nepacietību gaida, kad atkal varēs iet uz Smiltenes bērnudārzu “Pīlādzītis” un satikt citus bērnus. Kad būs pavasaris, Airita kopā ar tēti dosies makšķerēt, kas viņai ļoti patīk. Tētis jau nopircis pašai savu makšķeri. Dzīve turpinās.“Liels, liels paldies visiem, kas mūs atbalstīja! Jutām, ka neesam vieni un cilvēki mums jūt līdzi,” par atbalstu pateicas Augstkalnu ģimene. Viņi saka paldies arī meitiņas ārstiem Latvijā un Vācijā un Bērnu slimnīcas fondam, kas sedza uzturēšanās izdevumus Vācijā.
