Valcēnietis Modris Miķelsons plašākai publikai ir pazīstams kā kantrimūzikas grupas “Sestā jūdze” dalībnieks. Šī grupa ir dibināta 2001. gadā Bilskā, taču neoficiāli tā tautas uztverē ir “pierakstīta” Smiltenē, tāpēc grupas dalībnieki jūt pietāti pret šo pilsētu un nekad pret to nav iebilduši. Medijos ne reti izskan, ka Smiltene Latvijā ir kantrimūzikas galvaspilsēta. Tiesa, pēdējā laikā viņi sevi dēvē par grupu no Bilskas. Kādā radioviktorīnā klausītājiem tika uzdots jautājums, kas satur kopā grupas puišus. Pareizā atbilde bija – tas, ka viņi cits citam ir parādā. Lūgts šo faktu komentēt, Modris teic, ka zināmā mērā tā ir taisnība, jo tad, kad grupa veidojās, bija nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus, lai muzicētu augstā kvalitātē, kā tam vajadzētu būt. Šīs prasības mūziķiem nekādā ziņā nav pazeminājušās. Tātad jokā par parādiem ir daļa patiesības.Ar akustiskajiem koncertiemBauskā katru gadu notiek valstī grandiozākais kantrimūzikas festivāls, un nu jau vismaz trīs gadus “Sestā jūdze” ir kļuvusi par šī pasākuma uzvarētāju, saņemot labākās grupas un labākās dziesmas vērtējumu. Agrāk ir saņemti arī citi tituli. “Par to jāpateicas mūsu faniem, jo labākos nosaka tikai skatītāji. Mūziķi to nevar ietekmēt. Ir bijis, ka viens otrs mūziķis sašūmējas par skatītāju balsojumu un negrib to pieņemt, taču mēs to ietekmēt nevaram,” smaida Modris.Pagājušajā gadā grupa izdomāja projektu par akustiskās mūzikas koncerttūres sarīkošanu. Iesākums nebija ļoti veiksmīgs, taču šogad patīkami pārsteidza publikas atsaucība. Koncerti bija labi apmeklēti, jo īpaši pēdējais Rīgā, kinoteātrī “Rīga”. “Tas mūs uzlādē un mudina uz jauniem varoņdarbiem,” komentē mūziķis. Veidojot programmu, to saskaņoja ar Raimonda Paulu, lūdzot atļauju izpildīt viņa dziesmas jaunā aranžējumā. Viņš neiebilda, drīzāk otrādi. Akustiskais kantri ir intīmāks. Ļoti veiksmīgs aranžējums izdevās dziesmai “Lūgums”, kuru savulaik dziedāja Nora Bumbiere.Pirms katra koncerta grupas dalībnieki ļoti rūpīgi apsver, uz kurieni braukt, jo tas saistās ar noteiktiem izdevumiem. “Personīgi pārdzīvoju un analizēju citu mūziķu neveiksmes, kad koncerts nav noticis neizpirkto biļešu dēļ. Iedomājos sevi viņu vietā. Mūziķis ir tāds pats cilvēks kā visi citi, un iztikas līdzekļi viņam ir nepieciešami. Ar garīgo maizi vien paēdis nebūsi,” uzskata Modris. Nemaz tik slikti neizklausāsJau divus gadus “Sestā jūdze” divas trešdienas mēnesī spēlē alus pagrabā atpūtas kompleksā “Lido” Krasta ielā Rīgā. Tur var arī uzdejot. Daudzi nāk praktiski uz visiem grupas koncertiem, veidojot gandrīz ģimenisku atmosfēru.Jaunas dziesmas grupai raksta tikai tās līderis Agris Gedrovičs. Protams, kantri nav iedomājams bez skaņdarbiem angļu valodā. Viss, kas attiecas uz to, ir Modra lauciņš. Viņš uz to skatās diezgan paškritiski, taču Agrim ļoti patīkot. Dažbrīd apskaņotāji korporatīvos pasākumus slepus ieraksta šīs dziesmas. Kad mūziķi jau novākušies no skatuves, tad apskaņotāji palaiž ierakstu un grupas dalībniekiem tas ir pārsteigums. Var sacīt, ka nemaz tik slikti neizklausās.Šogad grupā pieņemta arī menedžere, un tā ir Patrīcija Kraukle, kura strādāja uzņēmumā “MicRec”, un viņai ir sava aģentūra. Patrīcija atvieglo mūziķu darbu. Tas mazina stresu un visas lietas var salikt pa plauktiņiem. Kultūras namu un klubu vadītājas gan rauc degunu, dzirdot, ka jārunā ar menedžeri.Pateicoties atsaucīgajiem kolēģiemModra maizes darbs pašlaik ir SIA “Pepi Rer”. Viņš uzsver, ka tas ir īsts komandas darbs, rūpējoties par tehnoloģijām, risinot konkrētas problēmas, strādājot ar ārzemju piegādātājiem un risinot uzņēmuma stratēģiskās lietas. Viņam ļoti patīkot šis darbs. Jautāts, vai viegli izbrīvēt laiku mūzikas projektiem, Modris atbild, ka tas ir iespējams, pateicoties atsaucīgajiem kolēģiem un vadībai. Kaut ko tādu viņš sastopot pirmo reizi mūžā. Iepriekšējos amatos nācies dzirdēt daudz pārmetumu.Kādu brīdi M. Miķelsons strādāja Rīgā inovatīvu metožu ieviešanas jomā būvniecībā. Darbs veicās, taču saistībā ar vispārējo krīzi šajā nozarē bija jādomā, ko darīt tālāk. Viņš izvēlējās ceļu mājup, jo ģimenes lietas Modrim ir būtiskas. Pārvarēt attālumu līdz Rīgai un atpakaļ viņam nav bijis šķērslis un pie tā ātri pieradis. Ja vēl būtu labi ceļi…“Ir lietas, ko pats nevari mainīt, ar tām jāsadzīvo. Ja esi pieņēmis spēles noteikumus, tad mainies līdzi tiem. Dzīvoju pēc principa – ja esi parakstījies, tad pie konkrētās situācijas jāpierīvējas, jo pats šo ceļu esmu izvēlējies,” savu dzīves kredo definē Modris.Radusies kopīga valodaBeidzamajā laikā aizvien biežāk izskan Miķelsonu ģimenes jaunākās atvasītes Rūdolfa vārds. Modris labsirdīgi ironizē, ka drīz puisis būs populārāks nekā tēvs. Jautāts, vai ģimenē tiek pārrunātas mūzikas skolas lietas, viņš atbild, ka Rūdolfam ir tas attiecību līmenis ar vijoles skolotāju Liesmu Freibergu, ka viņi kopīgi izlemj, kādi skaņdarbi ir spēlējami. Jaunais vijolnieks zina, ko viņš vēlas spēlēt. Tajā vidē, kur zēns apgrozās, pastāv noteikta mode un tendences. Dažkārt par orientieri kļūst konkurentu spēlētā mūzika. Tāpēc arī ar skolotāju viss tiek apspriests. Modris atzīst, ka viņam mājās ar Rūdolfu atliek tikai runas par tehniskām lietām. Mājās tētis ir vienīgais, kurš viņu var kontrolēt, lai darītu to, kas jādara. Modris nenoliedz nevienu mūzikas stilu. Saistībā ar to, ka mūzikas skolā mācās dēls, nākas daudz klausīties arī klasisko mūziku. Rūdolfs ir ieinteresējies arī par tēva spēlēto mūziku. Ir radusies kopīga valoda, un viņam bija iespēja vasarā uzspēlēt ģitāru kopā ar grupu pāris akustiskajos koncertos. Tas bija mācībām ļoti motivējoši.Meita Una Latvijas Universitātē studē sinoloģiju (ķīniešu valodu). Viņa savu dzīves taciņu ir izvēlējusies. Savukārt sieva Brigita strādā Valkas pašvaldībā par ūdenssaimniecības speciālisti.Ar veselīgu dzīvesveiduM. Miķelsons, jautāts par to, kā, viņaprāt, mainās Valka, atbild, ka šai pilsētai piemīt visas tās mazpilsētas slimības, kas citām mazām pilsētām, – maz cilvēku, cits citu labi pazīst. Vienalga, lai kurš arī būtu vadībā, viņš nekad visiem neizdabās. Lielā pilsētā vairāk valda bezpersoniskums. “Tie cilvēki, kas cenšas kritizēt pašvaldību, dažbrīd pat nespēj iedomāties, cik šis darbs ir komplicēts. Protams, kļūdās arī pašvaldības cilvēki kāda skatījumā, tas uzreiz atspoguļojas portālos. Tie ķengātāji taču paši itin bieži nesaprot, ko raksta. Par jebkuru pašvaldības soli var pateikt jebko. Ļausim strādāt tiem, kurus esam ievēlējuši,” aicina mūziķis. Viņš arī savulaik ir strādājis pašvaldībā, taču tagad atzīst, ka stratēģiskās plānošanas pieredze atnākusi vēlāk. Modris sevi piespieda un pērn Jelgavas universitātē ieguva projektu vadības maģistra diplomu.Vēl viņš ir izteikts veselīga dzīvesveida piekritējs. Lielākā aizraušanās Modrim ir ēdiena gatavošana. “Tas nav mana vecuma dēļ. Joprojām jūtos kā divdesmitgadīgs. Ar mani viss ir kārtībā, bet neviļus esmu nonācis pie dzīvesveida, kas liek labi justies, neievērojot īpašas diētas,” smaida mūziķis. Viņš piebilst, ka neesot pilnīgs atturībnieks, jo alkohols samērīgās devās ir pat veselīgs. Brīvajā laikā Modris mājās cep maizi, jo visiem garšo itāļu ciabata. Citu maizi, atskaitot “Liepkalnu” rupjmaizi, ģimenē nelieto. Viņš gatavo arī sieru un dažādus citus ēdienus. Ar gaļu nepārspīlē, tāpēc lielākais akcents likts uz zivīm. Neviens no “Sestās jūdzes” puišiem nesmēķē un izceļas ar to, ka ignorē arī alkoholu. Itin bieži ir gadījies, ka lauku kultūras iestādē vadītāja uztaisa lielas acis, ka vīri atsakās no alkohola. Tā nu viņi sadzīvo, kā viena liela ģimene. Gan ikdienā, gan svētku reizēs.
