Ar katru gadu par to, kā palīdzēt trūkumcietējiem, nākas domāt arvien vairāk, jo palielinās to skaits. Arī sabiedrība kopumā nav sasniegusi pietiekamu labklājības līmeni. Notiek piketi pret valdības nodomiem turpināt apgriezt budžetu, krītas iedzīvotāju pirktspēja, krasi ir palielinājies bezdarbs. Pagājuši 20 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, bet, šķiet, visu laiku buksējam uz vietas un uz priekšu netiekam. Kādēļ?Uz šo jautājumu pagājušās svētdienas Latvijas TV1 raidījumā “Garīgā dimensija” atbildi centās rast arī garīdznieki un mākslas darbinieki. Interesanta bija mācītāja Jura Rubeņa doma, ka mūsu sabiedrībā pietrūkst patiesības. Mācītājam var piekrist. Meli sabiedrībā ir kļuvuši par pastāvīgu politiskās un saimnieciskās dzīves daļu, turklāt tāda situācija jau tiek uzskatīta par normu. Tagad atklājas, ka vēlēšanās uzvarējušās partijas nav bijušas patiesas priekšvēlēšanu solījumos. Nolemts gan pacelt nodokļus, gan apcirpt veselības budžetu, kaut pirmsvēlēšanu programmā bija solīts to nedarīt. Arī iepriekšējā valdība neatklāja savas vienošanās ar Starptautisko valūtas fondu, līdz šos lēmumus uz savas ādas izjuta tauta. Tā arī nezinām, vai Aivars Lembergs ir vainīgs viņam izvirzītajās apsūdzībās, lasām avīzēs vien to, ka tagad no viņa atkarīgs valdības liktenis. Un atkal to uzskatām par normālu parādību. Meli un intrigas no augšām slīd uz leju un kā iznīcinoša lavas straume cenšas satriekt godīgus centienus valsts labā. Varbūt pirms Ziemassvētkiem izdosies atcerēties Kristus teikto: “Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība.” Ceļš uz augšu, uz dzīvību ir patiesība.
Patiesības deficīts nokauj
00:00
30.11.2010
43