Anita Anitīna* * * Likteņa vējam ir savs, Tikai viņam vien zināms ceļš. Reizēm tas glāsta maigi, Citreiz salti pakausī elš. Tikai viņam ir zināms, Kam nolemts notikt un būt. Cilvēkam to neuzminēt. Cilvēks to nesajūt. Bieži vien Likteni pieminam, Kad mainīt nevar neko, Kad sirds saplīst tūkstoš lauskās Un dvēsele asiņo. Kad ticība, cerība pazūd, Smagi īstenība kad sit… It kā mierinājumam sakām – Tas bij’ Liktenis. Nekas cits. Paliek neatbildēti – “kāpēc?…”. Acis sausas un lūpas kluss.Nav cerību stara neviena, Kas izdzenā mākoņus. No mazas taciņas sācies Pa lielceļu vijās mūžs Līdz pārtrūka. Tālāk tukšums. Vien Atmiņu vēji pūš.
