Smiltenes tehnikuma jauniešu amatieru teātra “Dramis” un vokālā ansambļa dzejas uzvedums “Apturēt laiku” līdz sirds dziļumiem saviļņoja daudzus. Vēl šodien pedagogi un audzēkņi jūsmo un lepojas ar dzejas autori – 3.a ēdināšanas pakalpojumu kursa audzēkni Līgu Kleinbergu. Apkārtējie uzskata, ka meitene izdotu dzejas grāmatu, to varētu lasīt un pārlasīt.
Smiltenes tehnikumā tāpat kā daudzviet citur valstī atzīmēja Latvijas dzimšanas dienu. “Bet mēs to darījām savdabīgi. Šogad nerīkojām akadēmisko koncertu, jo jaunieši ar savu attieksmi caur Līgas Kleinbergas dzeju parādīja savu piederību Latvijai. Izdevās ļoti labi, jo dzejoļu tēmas bija dziļas, personiskas. Tie nebija maza bērna dzejolīši, bet gan dzeja ar attieksmi pret sevi, līdzās esošajiem cilvēkiem. Ceru, ka uzvedums būs Līgai stimuls darīt ko vairāk šajā jomā, domāt par dzejas grāmatas izdošanu, jo viņas dzejoļi ir tā vērti,” stāsta tehnikuma kultūras darba organizatore Anita Bērziņa.Viņa jaunietes talantu laika gaitā atklājusi pavisam nejauši. “Līga spēlē amatieru teātrī, ko vadu. Nodarbībās atklājas nedaudz citādāk kā ikdienā. Mēs mēdzam runāt par daudzām lietām. Viņi ir projām no mājām, tāpēc nepieciešams kāds, kurš viņus atbalsta. Es lepojos ar to, ka jaunieši man uzticas,” teic A. Bērziņa.18 gadus vecā L. Kleinberga nāk no Vecpiebalgas. Viņa par sevi rada mierīga un klusa cilvēka priekšstatu. Iespējams, tādēļ par jaunietes dzejoļiem iepriekš zināja vien retais. Pirmie dzejoļi viņai tapa jau pamatskolas laikā, kad mājturības stundā vajadzēja prezentēt noadītās zeķes. Tad sekoja ilgāks pārtraukums. Taču mācību laikā tehnikumā iedvesma dzejoļiem rodas itin bieži. Audzēkne sarakstījusi aptuveni 70 dzejoļus.“Mana pirmā uzstāšanās bija kursa priekšā. Atceros, ka stundā pie direktora Andra Miezīša vajadzēja uzrakstīt savu dzejoli un nolasīt visiem priekšā. Neatceros, ko īsti direktors man pateica, bet viņa vārdi bija tik iedvesmojoši, ka aizgāju uz kopmītnēm un uzrakstīju dzejoli. Mana pirmā lielā uzstāšanās bija dzejas uzvedumā. Sajūtas bija visai interesantas. Pēc tam daudzi nāca klāt un teica paldies. Man bija neierasti, ka pateicas par tik pašsaprotamām lietām. Pēc pasākuma zvanīju mammai un stāstīju, kā gāja. Viņa klausules otrā galā no saviļņojuma raudāja,” stāsta dzejoļu autore.Tehnikuma audzēkne savus dzejoļus neizdala mīļākajos un ne tik. “Viņi visi man ir nozīmīgi, jo katram no tiem ir savs stāsts,” saka L. Kleinberga.To pasākuma laikā pamanīja jaunietes audzinātāja Ingrīda Paegle. “Dodoties uz katru pasākumu, sev uzstādu mērķi, ja būs kaut viena lieta, kas paliks dvēselē, tad redzētais nav velts. No uzveduma man atmiņā palika Līgas teiktais par to, ka viņa vēlas palīdzēt apkārtējiem, būt par eņģeli, lai visiem būtu maizīte,” aizkustināta ir audzinātāja.Viņa teic, ka L. Kleinberga ir riktīga Vecpiebalgas meitene, ar plašu un siltu sirdi, dziļām domām. “Skatoties uzstāšanos, sapratu, ka tas ir cilvēks ar ārkārtīgi spēcīgām emocijām. No sirds priecājos, ka Līga uzdrīkstējās, jo uz skatuves uzstāties ir grūti. Meitenei ir sirdsskaidra attieksme pret dzīvi,” ar audzēkni lepojas I. Paegle.Liels nopelns dzejas uzvedumā ir ne tikai L. Kleinbergai un vēl padsmit audzēkņiem, bet arī A. Bērziņai. Viņa iecerējusi šo uzvedumu parādīt vēl plašākai publikai. “Tikai traki, ka bērni ir tik ļoti aizņemti. Mums šajā skolā ir dienu par maz, lai īstenotu visas savas idejas,” saka A. Bērziņa.
Apturēt laikuUz mirkli apturēt laikuUn ieelpot svaigo gaisu,Ko līdz šim nav bijis laika sajust.Uz mirkli apturēt laiku,Aizvērt acis un sadzirdēt klusumu,Ko troksnis līdz šim traucējis izbaudīt.Uz mirkli apturēt laiku,Apstāties un ieskatīties dabai acīs,Acīs, kuras agrāk nebija pamanītas.Uz mirkli apturēt laikuUn sajust, ka ir labi tā kā ir,Un pat apturētais laiks,Neko neizmainīs.
