Šī nedēļa rit zem Latvijas gadadienas zīmes. 18. novembra notikumus latvieši savā atmiņā glabāja un neaizmirsa pat daudzajos okupācijas gados, ģimenes lokā šad tad klusi par tiem pastāstot bērniem ar cerību – varbūt kaut kad pret Latvijas debesīm atkal plīvos sarkanbaltsarkanais karogs. Atceros, ka vēl 80. gadu sākumā kāds padomju milicijas virsnieks, uzzinot par kompartijas komitejas uzdoto uzdevumu – rīkot reidu, lai pārbaudītu, vai kaut kur nesvin 18. novembri, pasmējās, nosakot: “Kas to vairs atceras!” 90. gadi parādīja, ka tauta ir atcerējusies gan. Sapnis par brīvu Latviju tika nodots no paaudzes paaudzei un piepildījās dziesmotajā revolūcijā. Katrs savā prātā bija izlolojis savu ideālo Latviju. Ir pagājuši 20 gadi. Liela daļa savās cerībās ir vīlusies, neviens vairs nepiemin arī kādreiz populāro saukli – kaut pastalās, bet brīvā Latvijā! Daļa cilvēku nabadzības pastalas jau uzskata tikpat kā par nolemtību un nedomā, ka dzīve varētu uzlaboties. Un tomēr, tomēr. Cerība lielākajā tautas daļā par Latviju, kur valda labklājība, joprojām ir dzīva. Par to liecina tas, ka, tuvojoties 18. novembrim, ikviens vairāk vai mazāk jūt ietrīsamies kādu stīgu sirdī un cenšas radīt svētku noskaņu. Arī pēdējās Saeimas vēlēšanas parādīja, ka tauta vēlas veidot savu valsti un būt noteicēja par tās likteni. Šoreiz kā vēl nekad tika rūpīgi izvērtētas deputātu kandidatūras. Valsts neveidosies no tā, kādu mēs to iedomājamies. Valsts veidojas no ikkatra mūsu paveiktā tās labā. Un paveiktā nav maz – jānorauš tikai no acīm pesimisma plīvurs un jāprot tas saskatīt. Un tad turpināt celt savu Latviju.
