Par Ivetu Zālīti man pastāstīja Zvārtavas pagasta pārvaldē. “Gribat uzrakstīt sestdienas lappusei par kādu labu un jauku cilvēku? Tad jums jātiekas ar Ivetu. Viņa zina, kā mūsdienās jūtas sieviete laukos, un pastāstīs, kā jāaudzina bērni. Iveta ir daudzbērnu māmiņa. Abiem vecākajiem bērniem Valkas ģimnāzijā ir tikai labas un teicamas sekmes. Viņas prasme bērnus motivēt būt patstāvīgiem un labi mācīties ir vienkārši apbrīnojama,” saka pārvaldes vadītājs Raitis Priede un iestādes speciālistes viņa teiktajam piekrīt.Apbrīnot Ivetu var arī viņas uzņēmības un gribasspēka dēļ. Sarunas laikā nedzirdēju zūdīšanos par grūtiem laikiem un līdzekļu trūkumu, kaut ģimenes ienākumi nav lieli. Pašlaik arī Ivetai kā daudziem Latvijas lauku iedzīvotājiem nav darba, jo pagastā darbavietas var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt. Tomēr sieviete nav padevusies. Viņas lielākā bagātība ir bērni, un rūpes viņu labā nenogurdina, bet dod spēku turēties pretim ikdienas grūtībām. Kad vaicāju, kā tādu spēku var sevī rast, Iveta atbild īsi: “Pēc rakstura esmu cīnītāja.”Sapņus var piepildīt ar izglītībuI. Zālīte atzīst, ka būt sievietei laukos nav viegli, bet mūsdienās ar mazākām vai lielākām grūtībām visur jāsastopas. “Darba netrūkst. Īpaši tad, kad lielie bērni atbrauc no skolas. Tad jādomā, lai visiem būtu ko ēst, jāmazgā drēbes, un visam, tā sakot, jābūt kārtībā,” saka I. Zālīte. Esam pieminējuši bērnus, un tālāk jau saruna par viņiem. Jaunākā māsiņa Arta apmeklē Ozolu pamatskolas pirmsskolas vecuma grupu, bet abi dvīņi Jānis un Marija mācās 11. klasē. Pērn abiem vidējā atzīme bijusi gandrīz 9. Mamma ar lepnumu rāda skolēnu nopelnītās medaļas un atzinības rakstus, arī iepriekšējo gadu liecības, kurās zināšanas novērtētas ar 9 vai 10 ballēm. Par to, ka Jānim ir mīļa vēsture un ģeogrāfija, liecina vairāki atzinības raksti par dalību šo priekšmetu olimpiādēs. Savukārt Marija 2008. gadā izpelnījusies gada skolēna titulu.“Man ir saglabātas visas bērnu liecības. Sekmes viņiem bijušas labas kopš skolas gaitu uzsākšanas. Kaut nu tikai izdotos iegūt līdzekļus tālākai izglītībai,” mamma atklāj bažas par nākotni. Tomēr pēc brīža apņēmīgi turpina: “Gan jau kaut ko izdomāsim. Arī šovasar, tiklīdz bija klāt ogu un sēņu laiks, katru dienu dzīvojām pa mežu, lai papildinātu ģimenes budžetu. Vajadzīgo skolai sagādājām,” saka Iveta. Jānis un Marija mājās atgriežas tikai brīvdienās, bet darbdienās dzīvo pilsētā ģimnāzijas internātā. Aizbraucot līdzi paņem pašu dārzā izaudzētos dārzeņus. Labs atspaids ir pašvaldības nofinansētās pusdienas internāta audzēkņiem. “Grūti izbraukāt, jo ceļš līdz Valkai rudenī un ziemā ir slikts, turklāt abi skolas bērni aktīvi ir iesaistījušies dažādos pulciņos. Sazvanāmies pa telefonu, lai viņi uzzinātu, kā man klājas un es par viņiem. Patstāvību viņi ir iemācījušies kopš bērnības, tā ka esmu droša – ar visu bērni paši tiks galā,” apliecina mamma. To, ka dzīve nav bez problēmām un ērkšķiem, pēc Ivetas domām, var vērtēt arī pozitīvi. Dzīve ne vienreiz vien parādījusi, ka vairāk sasniedz tie, kam līdz mērķim vajadzējis pārvarēt dažādus šķēršļus. Vasarā iztiku nodrošina mežsZvārtavā I. Zālīte dzīvo 38 gadus. Pēc viņas domām, tagad dzīve laukos ir kļuvusi grūtāka, jo trūkst darbavietu. “Kādreiz pagastā bija gateris, kas vairākiem iedzīvotājiem nodrošināja darbu. Tagad tā vairs nav un vienīgās darba vietas ir skolā un pagastmājā. Pašlaik štatu samazināšanas dēļ arī vīrs zaudējis darbu,” saka Iveta.Iztikai naudu iznāk pelnīt dažādos gadījumu darbos, bet vasarā lielākais peļņas avots ir mežs. Sēnes un ogas jālasa ar aprēķinu, lai varētu saglabāt ietaupījumus ziemai. Iveta pastāsta, ka vēl pirms nedēļas purvā salasījusi vairākus litrus dzērveņu. “Mani tikai sāpina cilvēku nežēlība pret dabu. Daži ogas lasa tā, it kā nākamgad tās vairs nevajadzētu. Esmu redzējusi vietas, kur dzērvenes lasītas ar tā saucamajiem melleņu kombainiem. Purva sūnas tā tiek izraustītas, un skaidri redzams, ka nākamajā rudenī tur vairs nebūs ko lasīt,” saka I. Zālīte. Pagasta speciālisti atsaucīgiVajadzības gadījumā ģimenei palīdz pagasta pārvalde. Atzinīgus vārdus Iveta velta arī autoveikalam. Tas pieved kvalitatīvas preces, turklāt, ja galīgi citādāk nevar, preces var dabūt arī uz parāda. “Vajadzētu ceļu līdz novada centram kārtīgi sakārtot, tad arī pilsēta būtu vieglāk aizsniedzama. Reiz jau vācām parakstus par tā labošanu, bet pagaidām nekas liels nav izdarīts,” saka Iveta. Mazo Artu no rīta uz skolu aizved viena no skolotājām, kurai Zālīšu māja ir pa ceļam, bet pēcpusdienā meitiņai pakaļ aizbrauc tētis. Artai ļoti patīkot skolā, un mammai par to ir prieks. “Esmu centusies bērnus jau kopš mazotnes motivēt mācīties. To var ieskaidrot, ja runājam kā līdzīgs ar līdzīgu. Vecākie jau paši redz, ka bez izglītības mūsdienās neko nevarēs sasniegt, un tas viņiem ir labs stimuls censties,” skaidro Iveta. Viņa atzinīgi vērtē novada domes rūpes par izglītību. Skolēniem piešķirtie portatīvie datori ir labs palīgs mācībās. Kad vēl to Jānim un Marijai nav bijis, viņi gājuši uz pagasta bibliotēku. “Arī par bibliotēku varu teikt tikai labus vārdus. Ir bijis tā, kā bibliotekāre atvaļinājumā, bet mums nepieciešama informācija. Piezvanu viņai, un bibliotekāre mūs sagaida bibliotēkā. Atsaucīgi un pretimnākoši ir arī pagasta pārvaldes darbinieki. Ja ir nopietna vajadzība, viņi vienmēr cenšas palīdzēt,” atzīst I. Zālīte. Dzīves līmeni uzlabos darbavietasSvētku brīdis ģimenē ir nedēļas nogales, kad visi ir mājās un pie vakariņu galda pārrunā, kā katram klājies. Mūsdienās bieži dzird vecākus izsakāmies, ka viņi vairs nezina, ko bērni domā un dara. Iveta uzskata, ka viņas ģimenē tā nav. “Mēs izrunājam visas lietas, un domāju, ka cits pret citu esam atklāti. Tā esam pieraduši. Iespējams, daži bērni ieraujas sevī un norobežojas no citiem tādēļ, ka kādreiz par savām kļūdām saņēmuši uzbrēcienu un sodu. Mēs visu atklāti pārrunājam. Pēc manām domām, galvenais, lai nezustu saikne ar bērniem, ir savstarpējā uzticēšanās. Par to, ka bērniem ir labas sekmes, jāpateicas arī Ozolu pamatskolas pedagogiem. Savulaik, kad viņi tajā mācījās, man bija izdevība pārcelties uz dzīvi Valkā. Bērni pierunāja to nedarīt, jo viņiem ar visiem skolotājiem bija izveidojies labs kontakts. Pie jebkura no viņiem varēja pieiet pēc stundām un pārrunāt neskaidro mācāmajā vielā. Neviens pedagogs nekad nav aizbildinājies ar laika trūkumu vai ko citu. Te es arī redzu mazo skolu nozīmi dzimtajā pagastā,” saka Iveta.Kaut arī lielākā dzīves daļa pavadīta laukos, I. Zālīte nenoliedz, ka vajadzības gadījumā tos varētu arī nomainīt pret dzīvi pilsētā. “Ja būtu iespēja dabūt labu darbu pilsētā, tad es tiešām padomātu. Laukos pārmaiņas notiek ļoti lēni. Cik ilgi var dzīvot bez darba un priecāties par dabu! Dzīvei ir vajadzīgs pamats. Es nežēlojos par grūtībām, bet dažkārt gribētu gan redzēt, kā mūsu politiķi un valsts vadītāji spētu izdzīvot, ja viņus ieliktu laukos un viņiem vajadzētu iztikt ar tādu pašu rocību kā mums. Man šķiet, ka tas viņiem būtu ļoti grūts pārbaudījums,” spriež I. Zālīte.Viņa uzskata, ka nav vajadzīgi nekādi brīnumdarbi, lai dzīve uzlabotos. Valsts vadītājiem vajadzētu tikai vairāk rūpēties, lai rastos jaunas darbavietas. Tad arī dzīve kļūtu ievērojami gaišāka.
