Varētu teikt – paldies Dievam, valdība ir apstiprināta un valstsvīri sākuši strādāt.Ja to tiešām pilnīgi droši varētu apgalvot, tad beidzot būtu piepildījusies daudzu vēlētāju vēlme redzēt patiešām pārdomātu darbu valsts labā. Diemžēl kopš pirmajām valdības darba dienām manāmi tie paši simptomi, kas jau iepriekšējās Saeimas laikā padarīja valsts labā strādāt nespējīgus vairākus politiķus. Vēl ministri savus krēslus nav iesildījuši, kad jau parādās apgalvojumi par valdības īso mūžu. Šādus viedokļus aktīvi kultivē opozīcija, pēkšņi aizmirstot solījumus konstruktīvi sadarboties. Šajā ziņā jaunajai varai var pat izteikt līdzjūtību, jo kāds var būt stimuls strādāt, ja jau sākumā jādzird apgalvojumi, ka valdība ilgi nestrādās. Saskaņiešu runasvīrs Andrejs Klementjevs pat min konkrētu mēnesi – aprīli, kad valdība beigšot pastāvēt. Pie tā vainojama arī pati “Vienotība”, savā darbībā atklājot, ka nemaz tik vienota nav. Tā vien šķiet, ka solītā rūpīga darba vietā daļai koalīcijas biedru vispirms bija svarīgāk apmierināt Ģirta Valda Kristovska ambiciozo gribu ieņemt ārlietu ministra posteni, atstājot malā Arti Pabriku. Varas ambīcijas nodemonstrējis arī Aigars Štokenbergs, pretēji savas pārstāvētās apvienības vadības lēmumam uzliekot veto “Visu Latvijai!” jauno politiķu uzņemšanai valdībā. Bez aplinkiem runājot, tā ir nodevība. Šo pieredzi pārņēma ZZS, ar veto tiesībām neļaujot par Aizsardzības komisijas vadītāju kļūt Aleksejam Loskutovam, jo viņš savulaik ieriebis zemsaviešu elkam Aivaram Lembergam. Tikmēr valsts gaida darbus. Jācer uz koalīcijas veselo saprātu, kas neļaus tai ar ambīcijām pašai sev kļūt par kapraci.
