Nupat no koncertceļojuma Izraēlā atgriezusies Valkas kultūras nama dziesmu draugu kopa “Nāburgi” un daži deju kolektīva “Aija” dalībnieki, kuri piedalījās sešos lielos un trīs mazākos koncertos.
“Šis bija ļoti jauks koncertceļojums, taču man kā vadītājai grūts daudzo uzstāšanos un lielās atbildības dēļ. Apritējis 14 gadu, kopš Izraēlā viesojāmies iepriekšējo reizi. Šoreiz piedalījāmies VII Starptautiskajā festivālā “Dejas un dziesmas mieram”,” skaidro “Nāburgu” vadītāja Mārīte Meļķe.Jautros un priecīgos toņosIzraēlā, Palestīnā, Sīrijā un citās apkārtējās valstīs situācija joprojām ir gana saspringta un tur nav tik mierīgi, kā viņi paši gribētu. Tieši tāpēc viņi ar savu dejošanu un dziedāšanu vēlas tuvināties mieram.Valkas draugi – deju kolektīvs “Džafra” – tobrīd svinēja savas pastāvēšanas 25 gadu jubileju. Tas arī bija iemesls apciemot viņus. Valcēnieši lielākoties rādīja savas tautasdziesmas un dejas, jo īpaši sava novada izcelsmes skaņdarbus. Ņemot vērā arābu mentalitāti, programma bija vairāk vērsta uz jautriem un priecīgiem toņiem. M. Meļķe uzskata, ka tas attaisnojās, jo visi koncerti beidzās ar vareniem aplausiem.“Ziemeļlatvija” jau rakstīja, ka ceļa izdevumus sedza paši dalībnieki, taču pārējos – festivāla organizatori.Kabulā, kas nav Afganistānā“Šajā braucienā iespaidu ir ļoti daudz un to nosaka valsts ģeogrāfiskā daudzveidība – sākot no tuksneša un beidzot ar jūrām, oāzēm, augļu dārziem un beduīniem,” atzīst kolektīva vadītāja. Viņa pārliecinājās, cik strauji izžūst Nāves jūra. Fotogrāfijās var salīdzināt, cik ļoti ūdens ir atkāpies no krasta 14 gadu laikā. Protams, valstī strādā pie projektiem, lai saglābtu šo nacionālo lepnumu. Valcēniešiem pie Nāves jūras 35 grādu karstumā bija ļauts atgriezties vasarā trīs stundas. Pie Vidusjūras – par stundu ilgāk. Pašdarbnieki iepazina Nācareti, Šararanu, Pašehanu, Mzjavu un Kabulu, bet, kā smej vietējie, ne to, kas ir Afganistānas galvaspilsēta. Katrā koncertā, kur uzstājās valcēnieši, piedalījās arī vietējo pašdarbnieku grupa, kuri gados bija jaunāki par valcēniešiem. Tie bija arābi, tāpēc “Naburgi” uz šo valsti varēja paraudzīties it kā arābu acīm.Katram sava taisnība“Gan arābi, gan ebreji ir labi cilvēki, taču grūti saprast, kāpēc viņi cits citu nemīl. Starp abām tautām ir bijuši četri kari, un tā ir ļoti sarežģīta vēsture, kurā katrai no pusēm ir sava taisnība,” stāsta M. Meļķe. Valcēnieši to izjuta arī uz savas ādas, piemēram, pie Melnās jūras, kur iebraucējus ar gaišu ādas krāsu uztvēra kā sliktos tikai tāpēc, ka viņi draudzējas ar arābiem. M. Meļķe piebilst, ka tagad tomēr ir mierīgāk nekā pirms 14 gadiem, kad daudzviet apbruņoti cilvēki dežurēja uz māju jumtiem. Tiesa, arī šoreiz arābi juta pastiprinātu atbildību par viesiem, tāpēc visas ekskursijas notika ātri un viņi lūkojās, lai visi būtu kopā un pārskatāmi.Par valcēniešiem parādījās publikācija ar bildi valsts centrālajā laikrakstā. Tūrisma ministrs grupai pasniedza apliecinājumu, ka, sekojot Bībeles vēstīm, tā ir uzkāpusi Izraēlas galvaspilsētas Jēruzalemes virsotnē un no šī brīža drīkst nēsāt titulu “Jeruzalemes svētceļnieks”. Jaunieši kļūst brīvdomīgākiMārītei uz galda kultūras namā sakrauti cienījama izskata suvenīri un goda raksti no katra koncerta. Nepatīkamas atmiņas Valkas pašdarbniekiem palikušas no pārbaudēm lidostā, jo īpaši, dodoties mājup. Nerunājot par to, ka bagāžu pārbaudīja līdz pēdējai vīlītei, nācās arī atbildēt uz neskaitāmiem jautājumiem, no kuriem vairāki bija līdzīgi, tikai mainot jautājuma formu. “Pārbaudītāji meklē narkotikas, ieročus, iztaujā, vai sievietes nebrauc pelnīties un tā joprojām. Man bija jāatbild, vai visus ilgstoši pazīstu personīgi, vai kāds nav palicis Izraēlā un tā joprojām. Bija tāda nedrošības sajūta, tomēr kopā aizbraucām un visi kopā atgriezāmies,” smaida M. Meļķe. Viņa piebilst, ka trešo reizi gribētos uz visu paraudzīties no ebreju skatupunkta. Bija interesanti viesoties ģimenēs, salīdzināt, cik ļoti cilvēki, jo īpaši jaunieši, ir mainījušies, salīdzinot ar situāciju pirms 14 gadiem. Dzīve mainās, un jaunieši mazāk ievēro ģimenēs noteiktās tradīcijas. Viņi kļūst eiropeiskāki un brīvdomīgāki gan apģērbā, gan uzvedībā. Daudzi aizprecas uz Norvēģiju, Vāciju un Ēģipti. Var vilkt daudzas paralēles ar situāciju Latvijā.Visu šo gadu garumā sakarus ar “Džafru” uztur Līga Lāne. “Arī šī bija viena skaista aktivitāte, kas īstenojās dzīvē visu šo padsmit gadu garumā. Visu cieņu tiem cilvēkiem, kas atrada finansējumu, lai mūs Izraēlā uzturētu. Viņiem ļoti patīk Valka, un mūsu draudzība turpināsies,” nešaubās L. Lāne.
PAR KONCERTCEĻOJUMU
Inguna Medne:- Pilnīgi noteikti, ka tur vēlos atgriezties. Iespējams tāpēc, ka dienvidos esmu pirmo reizi, redzēju tik daudz palmu dabā. Mūs uzņēma tik sirsnīgi. Tiem, kuri ar arābiem ir bijuši pazīstami ilgstošāk, un uzņēmuši viņus Valkā, ir kļuvuši gandrīz kā ģimenes locekļi, jo redz, kā abās valstīs izaug šo pašdarbnieku bērni. Joprojām lidinos šī ceļojuma gaisotnē.Ilona Zandersone:- Ļoti jauki un sirsnīgi cilvēki. Tur ģimenēs visvairāk cienīti ir veci cilvēki un mazi bērni. Man atmiņā visspilgtāk palikuši mirkļi no Jeruzalemes un Sarkanās jūras apmeklējuma. Protams, arī skaistie koncerti un jauniegūtie draugi.Rūta Ieviņa- Mūsu sagaidīšana bija neaizmirstama, un tas ir pirmais, kas paliks atmiņā. Visi tik atvērti un jauki, ka ļoti atšķiras no latviešiem. Astoņās dienās varēju iepazīt tik daudz svešas kultūras, ka vēl joprojām neesmu atgriezusies Latvijā.
