Pēdējā laikā televīzijā itin bieži rāda videoierakstus ar aicinājumiem ziedot naudu bērniem, kuri ir saslimuši ar grūti ārstējamu slimību. Summas nepieciešamajām operācijām ir iespaidīgas, slimnieku tuvinieki tik lielu naudu nespēj dabūt, tādēļ ar pēdējo cerību vēršas pie sabiedrības. Ir arī videoklipi par neārstējami slimiem bērniem, kuri vēlas piepildīt kādu sapnīti, kaut vai reizi pasēdēt zirga mugurā. Nesen pēc līdzīga aicinājuma “Ziemeļlatvijā” daudzi cilvēki saziedoja nepieciešamo summu aklas meitenītes ārstēšanai. Gluži neviļus ienāk prātā doma, ko tad dara mūsu valsts, valdība, vai tā nevar sniegt palīdzību? Pirms kāda laika veselības ministrs Ivars Eglītis izteicās, ka turpmāk gādību par šādu bērnu izārstēšanu vajadzētu uzņemties valstij, bet ieteikums izgaisa kā nebijis. Un nule Satversmes tiesa noraidījusi kādas ar leikēmiju slimas pacientes prasību 100 procentu apmērā kompensēt zāļu iegādi, lai viņa varētu dzīvot. Kā paziņoja masu mediji, ja summa pārsniedzot 10 tūkstošus latu, tad valsts upurē cilvēku. Valstij jādomājot arī par citiem. Pēdējos gados gan šāds gadījums ir vienīgais. Varbūt citi ar līdzīgām diagnozēm vairs necer ne uz ko un gaida savu likteni. Savukārt 14 tūkstošus latu izdot tikai šampanieša iegādei virsnieku ballei valsts var atļauties, kā arī par tilta uzcelšanu Rīgā maksāt summas, kas izsauc pasaules izbrīnu. Tilts gan daudzus neapmierina un uz tā bedrēs šoferi jau salauzuši automašīnas. Ja valstij vairāk par pilsoņu veselību rūp baņķieru glābšana, tad tādā zemē humānisms ir deficīts un nevar teikt, ka vara pieder tautai.
