Nav trīs reizes jāmin, kas pašlaik sarunās ir visbiežāk minētais vārds. Protams, ka krīze. No rīta līdz vakaram un vizuālajos medijos arī naktīs. Vēl jau ik brīdi pieminam recesiju, smago piezemēšanos un inflāciju. Pēdējais jau ir piegriezies. Četrus gadus (arī treknos) Eiropas Savienībā esam bijuši līderi, atskaitot nelielu brīdi, kad līderpozīcijas atdevām Ungārijai. Premjers tikai pirms dažiem mēnešiem dievojās, ka tāda krīze kā Ungārijā Latvijā nav iespējama. Arī ar bankām viss kārtībā, jo ar Amerikas finanšu sistēmu neesam saistīti. Mierinošu solījumu ir bijis tik daudz, taču, kā latvietis saka, kaķim zem astes.Dižais latviešu āksts, kā jau tam pēc amata pienākas, kādā monologā par satura un formas attiecībām ir sacījis pravietiskus vārdus: “Ja sīku cilvēciņu iesēdina lielā krēslā, cilvēciņam nedraud nekas, briesmas draud sabiedrībai, bet tas jau ir sīkums.” To lielā mērā attiecinu uz tā saucamajiem tautas kalpiem. Un vēl no prāta neiziet pirms pāris nedēļām lasītā Roberta Gobziņa publikācija, šķiet, portālā www.tvnet, kurā viņš pauž viedokli par valstī notiekošo. Latvijā esot septiņi spēcīgi ekonomiskie klani un tieši viņu interesēs ir pēc iespējas vairāk dramatizēt situāciju, lai par lētu naudu uzpirktu visu to, kas nākotnē varētu nest lielu peļņu. Ja Eiropas Komisijas prezidents Barrozu aicina iedzīvotājus tērēt pēc iespējas vairāk, lai veicinātu ekonomikas asinsriti, tad mums ir gluži pretēji – samazināt, likvidēt, taupīt, gatavoties bankrotiem un tā joprojām. Nekādi nespēju saprast, kā vienā mirklī visa gaišos toņos zīmētā bilde aizkrāsojusies piķa melna.
