Augt! Cauri akmeņiem un sūnai, Caur ērkšķiem, kas kā nazis griež. Augt cauri nolemtībai drūmai Un sāpēm, kas ir jāizcieš. Augt Cauri ikdienai un svētkiem, Pat cauri tam, kas ļoti slikts. Un ikreiz atdzimst kā no jauna Cilvēks tas pats, bet… gluži cits. Augt, Mācīties no savām kļūdām! No citu bieži vien nav lemts. Varbūt pat saprast – uzdāvināts Mums tieši tas, kas liekas ņemts. * * * Bieži vien draugi ir vajadzīgi, Dzīvē kad grūti klājas, Kad ne sirds, ne prāts nespēj atrast Sev pieturas punktu – mājas. Tad vajag draugus, kas pasaka Tos īstos un vienīgos vārdus. Kas sasilda, pabaro, apmīļo Un nededz taisnības sārtus. Mums vajag draugus, kas ikdienā Ar mums iet pa vienu taku, Un, ja gadās paklupt, pat smagi krist, Arvien ir ar mums – tepat blakus.
