Namamāte Laimdota Arāja sev kafiju ielej krūzītē, kas, tāpat kā tasīte, ir zilā un baltā krāsā. “Ar mīlestību no Rodosas”, – viņa skaidro grieķu valodā uzrakstīto novēlējumu.“Ziemeļlatvijas” korespondentei saimniece pasniedz krūzīti un tasīti ar faraonu galvu siluetiem. Šie trauki atvesti no Ēģiptes.Strencēniešu Laimdotas un Andra Arāju dzīvoklī ir daudz ārzemju ceļojumos iegādātu suvenīru. Ceļošana ir viņu hobijs. Turklāt Laimdota teju 15 gadus bijusi aktīva ekskursiju organizatore, mudinot ceļot gan strencēniešus, gan valcēniešus. Grupu savākt izdevies vienmēr. Tā redzētas daudzas zemes Eiropā.Pēdējais ceļojums bija šogad oktobrī, – pirmo reizi uz citu kontinentu. Kaut arī galamērķis Maroka ir salīdzinoši tuvu Eiropai (no Spānijas to šķir tikai Gibraltāra jūras šaurums), tā jau ir Āfrika. Ceļo visa ģimeneUz Maroku aizbrauca arī Laimdota. Taču ekskursiju organizatores pienākumus viņa atdevusi bijušajai klases biedrenei valcēnietei Vijai Čakārnei, bet sev turpmāk paturēs tikai ceļotājas statusu.Šogad Laimdotas dzīvē ir vēl citas izmaiņas. No 1. septembra viņa ir pensijā. “Negribēju vairs strādāt. 48 gadus liels darba stāžs – tas ir daudz.” Laimdotas pirmā un vienīgā darbavieta bija Strenču psihoneiroloģiskā slimnīca. Amats – 9. (vīriešu) nodaļas vecākā māsa. Slimnīcā joprojām strādā Laimdotas vīrs ārsts psihiatrs Andris Arājs. Jau agrāk “Ziemeļlatvija” bija dzirdējusi pat Strenču dakteriem – aizrautīgiem ceļotājiem. Viņu vidū ir arī Arāju ģimene. Organizētajai grupai parasti piepulcējas abi dzīvesbiedri. Pēdējos trijos gados Arāju ģimenei ir vēl cita tradīcija – braukt skatīt svešas zemes kopā ar abu meitu ģimenēm. Šovasar 10 cilvēku lielā kompānija aizbrauca uz Sardīniju, otru lielāko Vidusjūras salu. Tur īrēja māju un paši gatavoja ēdienu, lai izdevumi būtu mazāki.Ar ceļošanu Laimdota “saslima” jau jaunībā. Stopējot automašīnas, viņa apceļojusi bijušās Padomju Savienības republikas. Kopā ar vīru un bērniem kāpusi kalnos. Izstaigājot tūristu takas, redzēts Kaukāzs, Karpati un Tjanšans.Vētras jūrā aizmirstasLaimdotu ceļošana vilina, jo tās laikā izmainās dzīve. Turklāt ļoti labi var aizmirst ikdienas rūpes, atpūsties un sakrāt jaunu enerģiju. Protams, ceļojumiem vajag naudu. Padomju laikā, kad mediķi pelnīja maz, Arāji vasarās ravēja bietes. Paņēma pushektāru, un nauda ceļojumam bija rokā. “Manta te ir, te aiziet, bet ceļojumā gūtie iespaidi ir nezūdoša vērtība,” domā Laimdota. Viņa atceras braucienu ar prāmi uz Norvēģijai piederošajām Lofotu salām vētras laikā. Šķīvji lidoja pa gaisu, pasažieri vēma un pat apkalpe izskatījās nobijusies.Svarīgs nosacījums labam ceļojumam ir laba kompānija. Strencēniešu un valcēniešu jauktās grupas tādas esot. Ceļotāju starpā nekad nav izcēlušies lieli strīdi. “Tikai vienu reizi, kad mums bija 21 dienu ilgs ceļojums uz Spāniju un Portugāli, mēs visi 13. dienā bijām uz “jūs”. Vēlāk gan tas pārgāja,” tagad smaida strencēniete.No visām valstīm, kurās līdz šim būts, Laimdota vēlreiz grib aizbraukt uz Norvēģiju. Labprāt atkal viņa pabūtu slavenā gleznotāja Salvadora Dali muzejā un Barselonā Spānijā. Tomēr galvenokārt ceļojumos strencēnieti saista svešo zemju daba. Arī dabas dēļ Laimdota Strenčos jūtas labi. Patīk mežs un Gauja. Arāju ģimene vasarās dodas ogot un sēņot. Automašīnas viņiem nav, jo abiem nepatīk tehniskas lietas, tāpēc uz mežu dodas ar velosipēdu.Nākamgad – Francija vai Anglija?Laimdota vēl nav izlēmusi, kurp doties nākamajā gadā. Ceļotāju saietā nesen tika apspriesti divi varianti – Luāras ieleja Francijā vai Anglija un Skotija. Viņu gide, Strenču kora “Rītu puse” bijusī diriģente Agra Jankovska šobrīd plānojot abus maršrutus.Organizējot grupas, Laimdota ar Agru sadarbojas no paša sākuma. “Ļoti gribējām kaut kur braukt. Dzirdējām, ka Agra ar “Rītu pusi” bijusi Austrijā. Piezvanīju, nepazīstot viņu, un tad arī viss sākās. Agra par mums ļoti rūpējas. Vienmēr brauc līdzi, uzklausa mūsu vēlēšanās, izveido maršrutu.” Jābūt priekam dzīvotLaimdotai ir vēl kāds vaļasprieks – teātris. Jau daudzus gadus viņa organizē kolektīvus braucienus strencēniešiem un valcēniešiem uz teātru izrādēm Rīgā. Lielais autobuss parasti ir pilns. Braucieni ir regulāri – reizi mēnesī. Pēdējā izrāde, ko viņi skatījās, bija Džilindžera iestudētā izrāde Dailes teātrī “Jūdas skūpsts” par rakstnieku Oskaru Vaildu. “Katrā izrādē ir kaut kas, kas iekrīt sirdī,” uzskata Laimdota. Viņai patīk būt kopā ar domubiedriem. Ir interesanti spriest, kuras izrādes vajadzētu redzēt, un pēc tam dalīties iespaidos. Tad nav garlaicīgi dzīvot.Laimdota uzskata, ka dzīvē ir svarīgs dzīvesprieks un ticība labajam. Viņa to visu rod ceļojot, skatoties teātri, lasot grāmatas, dodoties dabā un, pats galvenais, – esot kopā ar ģimeni. “Ģimene ir galvenais. Ja bērniem un mazbērniem klājas labi, tad arī es esmu priecīga,” saka Laimdota. Šogad viņa un dzīvesbiedrs Andris atzīmēja kāzu 40. jubileju. Ģimenē izaugušas divas meitas. Ingūna ir docente Mākslas akadēmijā. Linda gājusi tēva pēdās un strādā par psihiatri un psihoterapeiti Liepājā. Arājiem ir četras mazmeitas: Jūlija, Olīvija, Sofija un Evelīna.
