Dace, divu dēlu mammaPirms sešiem gadiem, kad vecākajam dēlam sāka rasties noteikta interese par rotaļlietām, kopīgi gājām uz veikalu un lūkojām, ko mazuļa sirsniņa kārotu. Kā pirmajam bērnam viņam netika liegts gandrīz nekas, tiesa, rotaļlietas bija jānopelna – jāklausa vecāki, labi jāuzvedas, cītīgi jāēd utt. Trīs gadu vecumā šī apziņa veidojās ļoti labi. Ja manta bija pārāk dārga, ar bērnu varēju lieliski sarunāt sameklēt ko citu. Bērnudārzā sākās izteiktas «modes rotaļlietas», kas bija vajadzīgas, jo citiem tādas ir, – «akšaumeni» (cīņu cilvēki), pūķu olas, roboti, daudzstāvu autogarāžas un citas. Tika apsolīts, ka lielās un dārgās rotaļlietas par labu uzvedību atnesīs salatētis, un mūsu jaukais vectētiņš Zaļeniekos parūpējās, lai tā arī būtu. Par laimi, mans puika veikalā prata uzvesties un panikā nekrita gar zemi, skaļi bļaudams pēc kādas mantas. Savu reizi viņam pietika ar ziepju burbuļiem vai šokolādes olu ar mantiņu. Ja rotaļlieta nopelnīta, arī attieksme pret to ir citāda. Daudzi brīnās, ka dēls spējis gandrīz visas mantas saglabāt nesalauztas. Tagad aug mazais puika, un rotaļlietu veikalā eju reti, no bēniņiem pa vienai vien nesu lielā brāļa saglabātās mašīnas, grāmatas, klučus, kas ir kā jaunas, un mazajam ir prieks par tām, bet man ietaupās lieki izdevumi.
