Neļauj dzimtas mājai palikt bez saimnieka

Ir stabils darbs pilsētā, bet, vienalga, iekšēji velk uz laukiem, tā saka Jānis Priedītis no Grundzāles pagasta “Lejascaunēm”. Lai gan savu darbošanos laukos viņš šobrīd raksturo kā dārgu hobiju, viņu nepamet doma nākotnē izvērst plašāku aitkopības un vistkopības saimniecību.

J. Priedītim ir darbs kādā Valmieras uzņēmumā, kur viņš strādā par mērnieku, bet, izmantojot katru brīvo brīdi, viņš dodas uz “Lejascaunēm”, lai strādātu lauku darbus. “Patiesībā laukos dzīvoju pēdējos trīs gadus. Tolaik man bija izvēle. “Lejascaunēs” dzīvoja manas vecāsmammas māsa ar vīru. Tur bērnībā devos uz siena un kartupeļu talkām. Kad omes māsasvīrs aizgāja viņsaulē, tad mums tika uzdots jautājums, kurš no jaunākās paaudzes nāks uz laukiem dzīvot. Tā kā brālis dzīvo pa Rīgu, bet māsa ir ieprecējusies Jēkabpils pusē, tad tobrīd pie sevis nodomāju, kāpēc gan nepamēģināt, jo pilsētā jau vienmēr varēs paspēt atgriezties. Tā sākās mana dzīvošana laukos,” iesāk J. Priedītis.

Ja kāds viņam prasa, kā var tik bieži izbraukāt no Grundzāles uz Valmieru, vienmēr atbild ar pretjautājumu, kā tad tie cilvēki, kas dzīvo lielās pilsētās, kur katru dienu laiks jāpavada stundām garos sastrēgumos, lai nokļūtu uz darbu un atpakaļ. “Manā gadījumā ceļā neaiziet nemaz stunda, tikai kādas 50-60 minūtes. Būt pie stūres praktiski ir mana ikdiena,” stāsta J. Priedītis un min, ka viņam ir paveicies, jo darba specifika paredz pašam daudz plānot un strukturēt savu darba dienu. “Uz objektiem jādodas pa visu Vidzemi, tāpēc labi pārzinu ne tikai Smiltenes un Valmieras pusi, bet arī Alūksnes, Gulbenes un citus novadus. Savukārt attiecīgi darbus, kas jāveic pie datora, varu mierīgi veikt arī no saviem laukiem,” viņš saka un uzsver, ka pamatdarbs saimniekošanai laukos nebūt nav šķērslis. Tieši otrādi, šāda mijiedarbība viens otru papildina. Mērniecībai viņš veltījis vairāk nekā piecpadsmit gadus, šajā jomā sākot strādāt uzreiz pēc vidusskolas beigšanas. “Nu nevarētu es visu laiku dzīvot Valmierā. Lai gan daudziem ļoti patīk Valmiera, manuprāt, pēdējos gados tā kļūst arvien industriālāka. Nesaku, ka tas ir slikti, vienkārši man tas neder – man vajag vietu, kur uzlādēt baterijas. Un te tāda vieta ir, jo tuvākie kaimiņi ir vien pusotra kilometra attālumā,” paskaidro grundzālietis.