Mūsu dzīvē reti notiek vērienīgas un radikālas lietas, lielākoties tā sastāv no dažādiem sīkumiem – sadzīves, ekonomiskiem, politiskiem un citiem. Daži sīkumi šo dzīvi padara patīkamu un baudāmu, taču visbiežāk to saindē. Mani priecē, ka savā dzīvoklī varu regulēt siltuma daudzumu, iekurinot vai neiekurinot krāsni un plīti, taču allaž skumji ir klausīties daudzdzīvokļu mājās mītošos, kuriem jāapsaimnieko no padomju laika saņemtais mantojums. Ja kādreiz šie dzīvokļi bija acīmredzama priekšrocība, turklāt gandrīz par velti, tad tagad īpašnieki ir kā bez vainas sodīti – centrālā apkure ir pakalpojums, no kura nav iespējams atsacīties, to nevar regulēt un, jo īpaši veciem ļaudīm un cilvēkiem bez darba, mūždien augošie siltuma tarifi pamatīgi sabojā dzīves garšu un līdz ar to arī veselību. Veselība ir vismaz tikpat bieži apspriesta kā, piemēram, laika ziņas. Es priecājos, ka strādāju tādā kantorī, kurā darbiniekiem nopērk veselības apdrošināšanu, tāpēc vismaz minimumu pakalpojumu es saņēmu bez bēdu un bez maksas. Taču mani sarūgtina visapkārt redzamais, ka medicīniskā apkalpošana kļūst aizvien dārgāka un lielai cilvēku daļai gandrīz nepieejama. No kolēģiem dzirdu, ka bērnudārzos un skolās izplatās pedikuloze. Ķemmējam utis, taču patiesos šīs epidēmijas mērogus nekad neuzzināsim. Latvietim ir kauns atzīties, ka viņš “noķēris” šo kaiti. Gluži tāpat ir ar depresiju. Nezinu kāpēc, bet parasti jūtos neērti un līdzvainīgs bomžu priekšā. Tallinā municipālā policija gatavojas attīrīt sabiedrisko transportu no slikti ģērbtiem un smakojošiem pasažieriem. Demokrātiski? Pēc mūsdienu standartiem – jā. Sīkums, bet daudziem patīkams.
