Kad vairākums cilvēku saldi guļ, vēl pirms rītausmas sarosās un uz darbu dodas 74 gadus vecā smilteniete Rasma Velpe. Viņa jau daudzus gadus rūpējas par to, lai ielas būtu tīras un drošas citiem. Pensionāre par sūro un grūto sētnieces darbu nekaunas, tieši pretēji, tas viņai ļauj gūt papildu līdzekļus labākai dzīvošanai, dod iespēju satikties un aprunāties ar dažādiem cilvēkiem un šis darbs viņu norūda. Rasma nekad nav baidījusies no smaga un dažbrīd ļoti grūta darba. Pat ne tad, kad pirms diviem gadiem smagi cieta avārijā. Pensionāre bija apņēmības pilna tikt atpakaļ uz kājām un atsākt sētnieces darbu, citādi viņa nespētu izdzīvot daudziem tik grūtajos laikos.No darba nebaidāsPar Rasmu Velpi stāstījis ne viens vien cilvēks. Visi apbrīno viņas darba spējas tik cienījamā vecumā, jo īpaši pēc pārciestā nelaimes gadījuma. Nepagāja ne pusgads, kad smaidīgā kundze neatkarīgi no laika apstākļiem bija redzama tīrot ielas. Bez sētnieces darba pilsētā pensionāre labprāt palīdz arī citiem, piedaloties kartupeļu stādīšanā un ražas novākšanā vai meža stādīšanā. Tieši tas mudināja apņēmības pilno pensionāri iepazīt tuvāk un uzzināt, kāpēc vecumdienas nepavadīt, sēžot siltā mājā, malkojot karstu tēju un adot saviem tuvajiem zeķes, vai gluži pretēji, apskatot dzimtenes un pasaules plašumus.“Visu mūžu esmu radusi strādāt smagu darbu. Ar rokdarbiem es nenodarbojos, pat ne ar adīšanu. Es to nespēju. Drīzāk esmu tāds melnā darba cilvēks. Mani labāk var pielikt pie malkas skaldīšanas nekā pie adīšanas,” smaidot saka pensionāre.Bija citi laikiRasma uzaugusi tepat Smiltenes pusē zemnieku ģimenē, kurai piederējusi neliela saimniecība. Kā pati saka – bijuši vienkārši lauku cilvēki. Lielākoties savus darba gadus smilteniete aizvadījusi meliorācijā – krāvusi akmeņus, ziemā krūmus cirtusi, vienu brīdi caurules krāvusi. Jautājot pensionārei, vai viņa bērnībā nav sapņojusi par sievišķīgāku un vieglāku darbu, uz mirkli iestājās klusums… “Tie bija citi laiki. Tolaik jau neviens nepaskaidroja, kur būtu labāk vai vieglāk, vecāki mājās neko nestāstīja un neieteica, ko vajadzētu dzīvē apgūt. Mums nebija arī tādi dzīves apstākļi, lai es varētu mācīties Rīgā,” stāsta Rasma.Iztikt vajadzējaPienāca laiks, kad Rasmai bija jādodas pensijā. Mājās smilteniete mierīgi nevarēja sēdēt, jo bija nepieciešama nauda iztikai. Tad viņai piedāvāja sētnieces darbu, par ko pensionāre priecājās. Viņa uzskata, ka mūsdienu jauniešiem nebūtu jātiecas tikai pēc vieglāka un prestižāka darba, jo katrs darbs ir cienījams. “Man nav kauns būt sētniecei, būtu jākaunas tiem, kuri nestrādā un nespēj nopelnīt iztikai,” uzskata R. Velpe.Viņa pati sarunas laikā atzīst, ka darbs nav pateicīgs, jo īpaši ziemā. Tad strādāt jāsāk jau naktī, lai no rīta ielas būtu tīras un nokaisītas. “Man ar priekšnieku ir noruna strādāt tā, lai nebūtu sūdzības no iedzīvotājiem. Un šo četru gadu laikā, kamēr strādāju firmā “Madara 89”, sūdzības neesmu saņēmusi,” priecīgi saka sētniece.Labākai dzīvei74 gadus vecās sievietes dzīves moto ir: dzīvot tā, lai vienmēr būtu labāk. “Arī es vēlos atpūsties, apmeklēt pasākumus un braukt ekskursijās, bet ar pensiju vien to nav iespējams izdarīt. Tāpēc ir jāstrādā un jācīnās, lai sanāktu arī dāvanām mazbērniem,” stāsta sētniece.Viņa arī citiem novēl nepadoties un nenolaist rokas. “Lai cik grūti kādreiz būtu, vienmēr ir jāiet uz priekšu. Ja pa vienām durvīm tevi izraida, tad pa nākamajām ej iekšā,” sarunas izskaņā lasītājiem vēl apņēmības pilnā pensionāre.
