“Meitai bija izteikts nogurums. Daudz dzēra un svīda vairāk nekā iepriekš, bet es nodomāju – tas tāds vecums, vienpadsmit gadi. Augšanas grūtības, hormoni mostas. Gaidīju, kad pāries,” iesākumu atceras Inga, kuras meita sadzīvo ar diabētu jau divus gadus. Tad dažas reizes no rīta atklājies, ka piečurāta gulta. Nodomājusi – meita emocionāla, varbūt kādi spēcīgāki pārdzīvojumi. Lai izslēgtu aizdomas par nieru infekciju, aizgājušas pie ģimenes ārsta. Urīna analīze liecināja par cukuru, asinsanalīze to apstiprināja. “Sazvanījām Rīgu, un trīs stundu laikā bija skaidra diagnoze. Otrā tipa diabēts. Patiesībā to uzzināt bija drausmīgi sāpīgi. Tā, ka dvēseli griež kopā – mans veselais bērns!” Desmit dienas Bērnu un pusaudžu endokrinoloģijas centrā ļāva piemeklēt pareizo insulīna devu, mācīties sarēķināt uzturu maizes vienībās, veikt injekcijas. Gads pagājis, kamēr meita samierinājusies un pieņēmusi izmaiņas, bijuši brīži “Negribu un nespricēšu!”, bet tas esot pāri. Tāpat kā neskaitāmie radu un paziņu ieteikumi mēģināt Tibetas, homeopātijas un vēl nez kādas metodes, tējas un pulverīšus. “Man uzreiz bija skaidrs, ka par bērnu atbild tēvs un māte. Mēs izvēlējāmies dakteri Dzīvīti, Latvijas Bērnu un pusaudžu endokrinoloģijas centra vadītāju, un stingri pie tā turējāmies, nemētājāmies. Esam tikai ieguvēji. Tāpat arī no pirmā brīža teicu: tu neesi slima, vienkārši mainās tavs dzīvesveids.” Kad uznākot pārdomas, ka varbūt nevajadzēja ļaut vecmāmiņām meitu cienāt ar “čupačupiem”, Inga turas pie domas, ka neviens jau īsti nezina, no kurienes rodas diabēts. Dzīve paliek dzīve, tā nav tikai diabēts.“Diez vai viņa tagad, skolas starpbrīdī, ēd veselīgi un pareizi. Endokrinologs noteikti saķertu galvu. Bet esmu vismaz skaidrojusi galveno – jebkurā gadījumā aprēķini maizes vienības un iespricē insulīnu.”
