* * * Man bail, ka nepratīšu, nemācēšu, Ka sabojāšu visu, un ko tad? Kas atliks? Pārmetumi, izsmiekls un nievas, Un bezspēcībā rītas asaras. Tad atstāt visu tā, kā ir, kā bijis? Bet gribas taču labāk, savādāk! Līdz šim tik daudz ir šaubu lietus lijis, Laiks beidzot uzdrīkstēties! Vajag tikai sākt! Kaut padoms ir, trūkst atbalsta tik ļoti, Ka bailes atkal žņaudz kā lietuvēns: Vai pratīšu? Vai mācēšu? Vai spēšu? Varbūt, ka viss viens vienīgs pašapmāns?
