Cukura diabēts ir hroniska slimība, kuras pamatpazīme ir paaugstināts cukura (glikozes) daudzums asinīs. Glikoze ir organisma enerģijas avots – šūnas to izmanto enerģijas iegūšanai. Lai šūnas iegūtu enerģiju, glikozei no asinīm jānokļūst šūnā. Šim procesam – glikozes nokļūšanai no asinīm šūnas – nepieciešams insulīns. Insulīns ir hormons, kuru ražo aizkuņģa dziedzera ß (beta) šūnas. Insulīns palīdz ar uzturu uzņemtajai enerģijai – glikozei – nokļūt šūnās. Bez insulīna glikoze paliek asinīs. Ik dienas nepieciešams aptuveni 0,3 – 0,5 vienības insulīna uz svara kilogramu. Apmēram puse no nepieciešamā daudzuma izdalās nepārtraukti visu diennakti, lai nodrošinātu šūnas ar enerģiju starp ēdienreizēm un naktī. Pēc ēšanas īslaicīgi izdalās pārējais, lai papildinātu organisma enerģijas rezerves aknās un muskuļos.Senie grieķi izveidoja vārdu “diabēts”, apvienojot vārdus, kas grieķu valodā nozīmē “sifons” un “salds”. “Mellitus” latīņu valodā nozīmē medus. Šo terminu lietojuma pamatā ir novērojums, ka diabētiķi ražo pārmērīgi daudz urīna ar augstu glikozes daudzumu, kas piesaista bites un mušas.
