* * * Reizēm ir grūti saprast, Vai pasaule no mums novēršas, Vai paši tai muguru griežam? Dusmās, naidā un lepnumā Neprāta akmeni sviežam. Bet varbūt, ka sāpēs un asarās Novēršamies, lai neredz Neviens mūsu izmisumu, Lai nesabradā – ar zemi? Un paliekam gluži vieni, Vientuļi, nesaprasti… Topam mēs izraidīti. Nav patvērumu kam prasīt. * * * Es uzcelšu baznīcu. Sevī. No ticības kaut kam labam, No mīlestības un sāpēm, No spīta, ka jāuzceļ! Baltu baznīcu. Tik ne kalnā, Bet sevī – dvēselē dziļi Uz zudušo cerību drupām Starp sapņu un smilšu pili. Bet kā ar ziedu, ar upuri, Kas jāmūrē akmens sienā, Lai kāds pa nakts melnumu nenojauc Visu, kas uzcelts dienā? Negribu darīt pāri es Nevienam, kas man ir mīļi, Tāpēc par ziedu baznīcai Nāksies dot… savu dzīvi.
