Šonedēļ piedzīvotais man lika aizdomāties par cilvēkiem, kuriem liktenis bijis labvēlīgs un ļāvis būt savā īstajā vietā. Tie lielākoties ir cilvēki ar plašu un līdzjūtīgu sirdi. Gēte teicis, ka visus cilvēka trūkumus izpērk patiesa cilvēcība. Parasti šie ļaudis izvēlas strādāt jomās, kurās ir saskarsme ir bērniem, slimniekiem vai dzīvniekiem. Domāju, ka ikviens varētu nosaukt vismaz vienu skolotāju, pārdevēju, mediķi vai veterinārārstu, kuru tiešām nevar iedomāties strādājam citā profesijā. To, ka Latvijā ir ļoti daudz šādu cilvēku, pierāda masu saziņas līdzekļu rīkotās aptaujas, piemēram, “Latvijas lepnums”. Šo titulu lielākoties iegūst cilvēki bez augstiem amatiem un lieliem ienākumiem, kurus nespēj pie zemes noliekt grūtības un kuriem pietiek labestības palīdzēt citiem. Dzīves pabērniem palīdzēt var tikai tad, ja pats saproti – paklupt ir ļoti viegli, toties piecelties un atgūties – tas prasa gribasspēku un ticību kādam. Reizēm jau nevajag daudz – kaut tikai pateiktu labu vārdu, maizes riecienu un siltu kaktiņu. Nenoliedzami, vieglāk ir dzīvot, domājot – tas uz mani neattiecas, bet dzīvē ikvienam var pienākt brīži, kad, iespējams, vajadzēs drauga, kaimiņa vai kolēģa atbalstu un palīdzību. Īstajā brīdī to nesaņemot, var sabrukt visa pasaule. Man ir palaimējies, jo nekad vēl neesmu bijusi atstumto lomā, tāpēc zinu, cik svarīgi, lai blakus būtu patiesi sirdscilvēki. Tā ir laime.
