Tikko kā aizvirmojušas Dzejas dienas, kas aicināja ikvienu mazliet atrauties no ikdienas rūpēm un ielūkoties jūtu pasaulē, cilvēku dvēselēs. Šīm dienām veltītajos literārajos pasākumos vairāk varējām klausīties profesionālu dzejnieku vārsmas. Tomēr dzīvē daudzi vairāk vai mazāk atsevišķos brīžos atrod sevī dzejnieku. To apliecina arī šī Valkas rajona skolu audzēkņu dzejas lappuse. Jaunā mācību gada pirmajā mēnesī redakcija ir saņēmusi bērnu un pusaudžu dzejoļus, kas liecina, ka vasaras brīvlaikā skolēni nav tikai izklaidējušies vai strādājuši, bet arī atvēlējuši laiku savas gara pasaules kopšanai. Šodien publicējam dažus viņu atsūtītos dzejoļus. Aivars Zilbers
Vita Gulbe* * *Cīņa tik nesen kā sākusies,Bet tik daudz kļūdu jau pieļautas.Kas notiks?Vai vēl ir izredzes? Vai vēl var ko mainīt?Es jūtu, ka daudz vairs nav palicis,Laika it maz.Un šis laiks Izšķirs visu.Tādēļ dodos cīņāAr visu sparu, spēku un gudrību.Es šai cīņā lieku visu,Tad redzēs, kas uzvarēs.Lielais ļaunums un postsVai labais un prātīgais. * * *Okeānā mīt daudzasNezināmas lietas.Kas atrodas tā dzīlēs?To nezina neviens.Tāpat ir ar dzīvi,Tavs dzīves liktenis ir rakstīts tavās zvaigznēs,Bet, kas tieši, to nezini tu.Un tieši tas ir interesantākais,Kā pašas okeāna dzīles.Un ja tu dzīvosi pareizi,Tad savu likteni spēsi izmainītUz labāku pusi.Tik tici sevUn klausi savai sirdij!Tā tev priekšā daudz var pateikt. * * *Klusi, jo klusiPukst mana sirds.Tā nojautu pilnaUn skumju pārņemta ir.Bet vai padoties grasos?Vēl ne, vēl ne.Vēl cīnīšos esLīdz pēdējam elpas vilcienam,Līdz pēdējam sirdspukstam.Ieva Brīnumam ticot!Starp kalniemUn mākoņiem baltiem,Starp labiemUn cilvēkiem ļauniem,Starp latviešiem Un citiem tautiešiem,Starp mani un tevi,Caur sapņiem skaistiemEs raugos pasaulēAr acīm lielām,Brīnumam ticot.Es domāju, vai pasaule radīta manVai tikai tiem,Kas brīnumam tic.Starp rozēm un tulpēm,Pa sapņu dārziem,Starp mums pašiemUn jaukiem vārdiemEs lidoju pie tevisAr skaistiem spārniem.Starp meliem un tenkām,Brīnumam ticot. BaibaRaugoties sevīTu raugies spogulī un ceri,Ka ieraudzīsi tur sevi, Un atpazīt kaut nedaudzVai tas tev ļaus?Bet neizdodas,Tev simtiem jautājumu rodas.Kāpēc tā notika ar mani?Laikam tāpēc, lai man ar draugiem būtu labi.Viņi ir savādāki,Bet ne labāki.Tikai es esmu vainīgsUn nelaimīgs…Kaut nedaudz mainīt sevi izdotos,Es tev atzītos!Un pats sev pateiktosPar paveikto.Skrepya * * *Viss laikam sākas ar iepazīšanos.Jā, man tā liekas.Vēl pat nepazīsti, bet jau iepatīkas.Tad kā par pasauli tu rozā brilles pārliec.Un vislaimīgākā paliec.Tu iemīlies, pat nesaprotot, ko tas nozīmē.Tu sāc mīlēt, pati to nezinot.Tici visiem vārdiem, ko viņš saka.Tev šis cilvēks ir labākais draugs Un labākais puisis.Dažreiz parādās sajūta, ka par viņa apskāvienuDzīvību varētu atdot.Un drīz tu esi tikai viņa.Viss ir ideāli līdz mirklim,Kad rozā brilles krīt un tu sāc visu vērot no malas.Kā nagla ieduras sirdī viņa attieksme.Viss ir citādāk. Citādāk nekā bija.Viņš ir mainījies,Bet negribas laist vaļā,Tik dārgs ir šis briesmonis tev.Tu piedod visuUn drīz pazaudē pati sevi.Cerot, ka viss vēl varētu būt kā agrāk.Tu maldies!Liene * * *Kuš, laika nav daudz!Rīts jau ir pamodies.Man vajag tavu mieru,Padodies!Es zinu, tu vēl audz,Es arī.Bet mums ir miljons iespēju,Ko tālāk darīt…Mums vajag sapņu pilis,Noteikti!Un pabūt jūras krastā!Es saprotu, es zinu,Tu vēl nevari.Tik grūti pierast tev pie nepierastā.GintaMirklisTik daudz domu un jūtu,Kas atgādina un pamāca.Tik daudz atmiņu un sapņu,Kas sniedz un piepilda.Tik daudz ideju un mērķu,Kas gaida un prasa.Pievērt acis – atvērt prātu.Atgriezties un atcerēties – Tēvzemes kalnus un lejas,Neprātīgās uguns dejas,Vasaras vakaru silto smaržu,Rītu saldenrūgto garšu,Ziemeļvēja salto dvašu,Pērkoņtēva dārdu takti,Satrakoto Zāļu nakti,Pavasarī Sauli gūto,Reiz brīvo zemi lūgto…Sauciens pret dzīvību traucZīmēt un skandēt – Ik mirkli, ko eksistēt,Ik domu, ko tvert,Ik sapni, ko radīt,Ik ideju, ko pildīt.Lai zinātu un saprastu,Lai sniegtu un dzīvotu,Jāmāk skriet,Jāmāk būt – Būt Ceļā.***Būt augsto mākoņu snaudās,Līksmi diet asās baudās,Vienlaikus slīgt dziļās gaudās – Dzeļ cilvēcības mēle, Tā tikai vārdu spēle. Pāri tiltam uz miera malu, Kur mīts par zemi zaļu.Agrāk bija, vai zudis? Vārdi pārāk viegli,Lai atpazītu gaismas klejojumā..Laiks, kas vientuļi smej,Kāva, kas sirdssāpes lej.Vēstī, skrējienā noguris?Dzīvība par SauliAkla tumsa, kas baismas pilna,Rēgojās nezināmā rītdienā.Smagu soļu taktī,Še iebrāzās dzelžotie jātnieki – Tie vāci – Ordeņa brāļi,Kas jāj ar joni,Pāršalkdami negaisa mākoni.Te nāca pulki brašie,Ar zobenu cirtieniem ašiem.Kā suņu rejas klusā naktī,Vēstīja par cīņu baisu,Vēlmju satrakotu gaisu.Skaņas tik neskaidras, tik gārkstošas,Pirms kaujas nedrošas…Senču sirdi pušu plēsa,Sitot tiem ar zobenu asu,Vīri nolija pār zemi,Ceļamies mākoņos dūmos.Sievas dūdoja sēru dziesmu,Bij’ šiem gana kara briesmu – Svešās acīs raugoties,Brāļu vaidos klausoties,Asins peļķēm pretoties.Te latvis cēlās, cirta,Žemait’s dzina – Vācis, vairīdamies belzienu,Guva atriebes cirtienu,Pavadām trūkstot,Asins sāpēs gurstot,Rāvās atpakaļ,Atkāpjoties no ieskatiem,Dzelžainiem, tērauda skatiem…Viens otrs ievainots zemgalis vai leitisCēlās un ļima pie zemes,Priecādamies par uzvaru gūto,Lūkodamies uz Sauli lūgto…Acīm vaļā elpot kā pakalniemJūras mutuļos baigos,Tverot brīvības garšu vaigos.Reiz cīnīts sapnis,Lai dzimst – Uz priekšu tas ietUn nākotnē tiecas!
