Pasaules Veselības organizācija 10. septembri ir nosaukusi par Pašnāvību novēršanas dienu. Ar vienu dienu profilaksei nepietiek, jābūt kaut kam plašākam, uzskata psihoterapeite Daina Poriņa. Pašreizējā ekonomiskā situācijā varētu veidoties jauns pašnāvību vilnis, kāds bija raksturīgs 90. gadu vidum. Tad, kad cilvēkiem aprēķināja vecuma pensijas deviņu latu apmērā.Jēgas meklējumiDomas par pašnāvību lielākajai daļai ir pazīstamas saistībā ar dzīves jēgas meklējumiem. Vai manai dzīvei ir jēga, vai pasaule mainītos, ja manis nebūtu? “Tas saasina dzīves izjūtu – atziņa, ka es varētu arī nebūt,” spriež psihoterapeite. Citā kontekstā ideja par pašnāvību uzrodas kā izeja no strupceļa, tiek apspēlēta kā vienīgais risinājums sarežģītā situācijā. Tad nozīme ir arī ģimenes pieredzei – vai iepriekš kāds jau ir izvēlējies tamlīdzīgu problēmu “risināšanas” veidu. Jārēķinās, ka šim cilvēkam pašnāvības risks ir augstāks, sabiedrības diktētais tabu jau ir pabālējis.“Pašnāvība dažreiz ir bēgšana no izvēles un atbildības. Man ir smagas problēmas, taisīšu pašnāvību. Problēmu vairs nebūs. Vismaz man,” modelē psihoterapeite. Ikviens no risinājuma variantiem, kuru izvēlas saistībā ar dzīvi, prasa atbildību. Viņas praksē bijis gadījums, kad pašnāvību izdarījis vīrietis, kurš bija “iesprūdis” starp sievu, trim bērniem un mīļāko, kura arī gaidīja viņa bērnu. D. Poriņa norāda, ka jebkurš cits risinājums būtu labāks, taču tas prasītu izdarīt izvēli. Izplatīta kļūda ir pārspīlēta vēlme būt labam visiem. Izdarot izvēli, nav iespējams palikt labam itin visiem.Šaurības slazdiJa cilvēks sevi asociē tikai ar savu materiālo stāvokli un nespēj sevi pieņemt citā modelī, finansiālais krahs vai nopietnas problēmas viņam var būt liktenīgas. “Tas ir grāvis, kurā var iebraukt sabiedrība ar materiālo labumu kultu. Cilvēki nepārdomāti ņem kredītus, lai tikai būtu īpašums un noteikts statuss, šāda stigma traucē pieņemt citādu savas dzīves modeli pat situācijā, kad finansiālie nosacījumi mainās. Ja cilvēka pašvērtību veido tikai viņa īpašums, tam zūdot, citu vērtību neizdodas saskatīt.” Līdzīgi ir gadījumos, kad liekas – visa dzīve turas tikai uz viena cilvēka. Viņam aizejot, pasaule it kā sabrūk. “Tā jau teic, ka iemīlēšanās laikā otrs cilvēks ir visa pasaule, bet pazaudēt pašam sevi tomēr ir bīstami.”DAINA PORIŅA,psihoterapeiteVēlme manipulētAtsevišķa kategorija ir demonstratīvās pašnāvības ar mērķi manipulēt, panākt sev vēlamu otra cilvēka uzvedību. No dzērāja sieva parasti nešķiras trīs iemeslu dēļ – viņš bez manis padarīs sev galu, viņš nositīs mani vai – “kam gan es vēl būšu vajadzīga”. Īstenībā tās ir līdzatkarības spēlītes, un draudi pakārties var būt tukši, lai arī iedarbīgi. D. Poriņa vērtē, ka reizēm gan afekta stāvoklī kāda misēkļa dēļ pašnāvības arī “izdodas” – sadzēries un sastrīdējies, gribēdams sievu pabaidīt, vīrs niknumā paslīd uz beņķa nelaikā un nagla to striķi tiešām arī iztur.Pašas bīstamākās ir klusi plānotas, mērķtiecīgi un apņēmīgi īstenotas pašnāvības, taču arī tās nodomus varot pārtvert. Ja kāds kļuvis klusāks un drūmāks nekā parasti, sāk “apdarīt lietas”, sakārtot dokumentus, tuviniekiem vajadzētu tam pievērst uzmanību. Zvans draugamJa ir noticis pašnāvības mēģinājums, cietušais parasti tiek īslaicīgi ievietots psihoneiroloģiskajā slimnīcā. “Īstenots pašnāvības mēģinājums nepārprotami norāda uz krīzi cilvēka dzīvē. Neviens to nesauks par saprotamu reakciju vai veselīgu attieksmi pret problēmu.” Tālāk jau tiek noskaidrots, vai krīzē cilvēku ir iedzinuši iedomāti, murgos dzimuši vajātāji vai arī samezglojusies reālā dzīves situācija. “Tas, ka cilvēks izeju neredz, nejūt, nepamana, nenozīmē, ka izejas nav, nenozīmē, ka tādas nav,” uzsver D. Poriņa. Cilvēks, kurš apsver pašnāvību kā risinājumu samilzušām problēmām, atrodas it kā stūrī, ar seju pret sienu. Durvis, izeja, varbūt pat vairākas, telpā atrodas aiz viņa. Vienkārši ir nepieciešama palīdzība, lai tās pamanītu un pārvarētu iekšējo pretestību šādu variantu pieņemt.
