Tā tikai šķiet, ka nav nekā pamatīgāka un stabilāka par fizisko. Cilvēka dzīve un apstākļi tai apkārt ir nemitīgā mainībā – iegūstam un arī neatgriezeniski zaudējam, kas prasa savākt savandītās emocijas un turpināt dzīvi. Zaudējumi ir dažādi, un tos var piedzīvot jau ļoti agrā vecumā – mazuļa atšķiršana no krūts, vecvecāku aiziešana mūžībā, drauga pārcelšanās uz citu dzīvesvietu, mīļdzīvnieka bojāeja, mammas un tēta šķiršanās. Citiem vārdiem, tas ir viss, kas kvalificējas apgalvojumam – vairs nekad nebūs tā, kā bijis –, definē psiholoģe Ilze Āna. Tā ir krīze, kurai raksturīgas dažas, ļoti vienkāršas, bet spēcīgas emocijas – bailes, dusmas, vainas izjūta, lai saprotot un pielāgojoties izlīdzinātos mierā un līdzsvarā.Manipulē ar nāves jēdzienuNepārprotami vislielākais nemaināmais ir nāve. To kā zaudējumu dažādā vecumā bērns uztver atšķirīgi, bet emocionāli pārdzīvo ļoti līdzīgi, skaidro psiholoģe. «Kad vecāki man stāsta, ka bērns ir sācis runāt par nāvi, jautāju, vai viņam gadījumā nav astoņi deviņi gadi. Šajā vecumā miršanas jautājums kļuvis ļoti aktuāls – reizi pa reizei noskaidrot, kas tas īsti ir, – vai vienkārša aizmigšana un nepamošanās vai nekad, nekad neatgriešanās. Tas ir brīnumains vecums, kas piesātināts ar filosofiskām atziņām (un atgriezīsies, iespējams, pēc gadiem 80). Bērni daudz jautā, tāpēc svarīgi viņiem ar mīlestību atbildēt. Ne vienmēr jādod skaidras atbildes. Jautājumu var arī atstāt atklātu – lai pastāsta, ko paši domā, kā tas varētu izskatīties. Nereti vecāki baidās runāt par nāvi, tomēr šādi notikumus ne tuvinām, ne attālinām, jo dzimšana un miršana nav mūsu kontrolē,» stāsta Ilze.Pusaudži savukārt mēdz manipulēt un draudēt ar nāves jēdzienu – ja manis nebūs, tad gan tu redzēsi! «12 – 17 gados notiek spēlēšanās ar nāvi. Tīnis brīžam neapzināti met kauliņus un var arī uzmest. Īpaši grūti var būt tiem vecākiem, kas bērnu lutinājuši – visu izdarījuši viņa vietā, neļaujot pašam uzņemties atbildību un meklēt. Šajā vecumā pusaudzis var atteikties iet uz skolu, ja zaudēts tuvs draugs, vai visa klase paziņot, ka tāpēc nemācīsies. Nedrīkst sajaukt manipulēšanu ar sērošanu dabisko gaitu – pieaugušajiem ar mīlestību un stingrību šāds bērns pēc iespējas ātrāk jāiekļauj funkcionējošā ritmā,» norāda psiholoģe.Vecumposmu uztveres atšķirībasVecāki nereti jautā, kad ir īstais laiks paņemt savu atvasi līdzi uz bērēm. Atbilde varētu slēpties vecumposmu uztveres atšķirību skaidrojumā. «No dzimšanas līdz trīs gadu vecumam bērnam nav izpratnes par nāvi. Viņš koncentrējas tikai uz savām vajadzībām, tāpēc bērēs vecākus var raustīt uz visām pusēm. Ja pieaugušais spēj šīs vajadzības apmierināt, bērns tur var atrasties, iegūstot jaunu paliekošu pieredzi, ko vērtēju pozitīvi. Trīs līdz piecu gadu vecumā mazajam šķiet, ka mirušais ir aizmidzis. Viņš vēl neizprot, ka nāve ir kas neatgriezenisks. Savukārt sešus līdz astoņus gadus vecs bērns daļēji saprot nāvi kā dzīves beigas, bet neuztver to personīgi. Šajā laikā dominējošā emocija ir bailes. Viņš var daudz jautāt. Ja nav atvadīšanās, bērnam spēj rasties dažādas fantāzijas, ka mirušais vēl atnāks un būs.Bērns, kuram ir deviņi līdz 12 gadu, izprot nāvi un to, ka paši ir mirstīgi. Šo varētu dēvēt arī par depresīvo periodu (pārdomas par dzīves jēgu). Vēl nav nācis klāt pusaudžiem raksturīgais cinisms. Pēc 13 gadu vecuma cilvēki saprot, ka nāve ir dzīves beigas,» skaidro I. Āna.Sērošana palīdz tikt skaidrībāPiedzīvojot jebkādu zaudējumu, ļoti svarīgi sērot, turpina psiholoģe. «Tas palīdz pārvarēt, samierināties un iet tālāk. Ja miris kaķītis, uz kādu brīdi vajadzētu goda vietā novietot viņa bildi, iedegt svecīti un nolikt puķīti! Tās nav nekādas muļķības un ākstības! Sērošana ir multikulturāls, sociāls jēdziens. Katrai tautai savas tradīcijas un pieņēmumi. Tas ir rituāls un kārtība – ejot uz bērēm, mēs domājam, kā ģērbties, kam spiest roku un izteikt līdzjūtību.Sērošanas modeļi atšķiras, jo katram piemīt sava emociju intensitāte un resursi, kas palīdz pārvarēt zaudējumu. Lielākā problēma ir nevis pats fakts, bet sekas, ko tas izraisa, kad nepieciešama pielāgošanās un izmaiņas. Dažkārt sērošana var ieilgt mēnešiem. Tas nedraud cilvēkiem, kas iet pie tuviniekiem, sociālajā vidē vai pie speciālista, kura darbība būs vērsta uz cietušā resursu apkopošanu. Parasti tad viņiem sakām: «Šī ir tavas atlikušās dzīves pirmā diena. Sāksim veidot visu no jauna!» Zaudējuma pieņemšana palīdz ieraudzīt realitāti. Ja tā tiek noliegta, rodas iespēja ieslīgt sireālā pasaulē, kas cietušajam var būt kā atrisinājums, bet sarežģī līdzcilvēku dzīvi. Gadās, ka ļaudis sērošanu izmanto arī, lai kontrolētu citus un saņemtu atlaides!»
