Viņus apbēra ar ziediem

1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs ir divi nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē, – 1918. gada 18. novembrī tika pasludināta neatkarīga Latvijas valsts, bet 1990. gada 4. maijā toreizējās Latvijas PSR (padomju sociālistiskās republikas) Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm “par” pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”.

Tā laika paaudze varbūt vēl atceras  pacilāto gaisotni pie Augstākās padomes pirms 32 gadiem, kad tur sanākušais pūlis sekoja līdzi deputātu balsojumam un sajūsmā gavilēja par pieņemto lēmumu.  Šis notikums ir iemūžināts daudzās emocionālās melnbaltās fotogrāfijās, fotogrāfiem fiksējot, kā sajūsminātā tauta pie toreizējās Augstākās padomes ēkas (tagadējās Saeimas ēkas) sagaida deputātus, kuri balsoja par neatkarības atjaunošanu. Viņus cilvēki apbēra ar ziediem un pat nēsāja uz rokām.

Sevišķi tika sveikts Mavriks Vulfsons, kurš pirmais oficiāli un publiski LPSR Radošo savienību plēnumā (tas tika translēts tiešraidē Latvijas Televīzijā) paziņoja un ar vēsturiskiem faktiem pierādīja, ka 1940. gadā Latvijā notika nevis sociālistiskā revolūcija, kā tika propagandēts līdz tam, bet gan okupācija, un Latvija varmācīgi tika pievienota Padomju Savienībai. Mavriku Vulfsonu pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas no Augstākās padomes ēkas līdz Daugavas krastmalai, kur notika manifestācija un kurā sapulcējās desmitiem tūkstošu ļaužu, cilvēki vārda tiešā nozīmē aiznesa uz rokām.

Šodien tā laika notikumi ir vēsture, bet 1990. gadā  Neatkarības deklarācijas pieņemšana bija viens no emocionālākajiem un saviļņojošākajiem brīžiem mūsu valsts nesenajā vēsturē.

Ar šo deklarāciju tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Sa¬tversme. Deklarācija arī pasludināja 1940. gada 17. jūnijā notikušo PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

Latvijas PSR Augstākajā padomē 1990. gada vēlēšanās bija ievēlēts 201 deputāts. Lai likumdevēji pieņemtu deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, bija nepieciešamas divu trešdaļu no deputātu skaita atbalsts jeb 134 balsis. Lēmums tika pieņemts ar 138 balsīm “par”, nevienu “pret” (deklarāciju neatbalstošie deputāti balsojumā nepiedalījās) un vienu “atturas”.

Tai paaudzei, kura pasaulē nāca pēc 1990. gada maija, šis notikums ir vēsture, par ko viņi var izlasīt vai redzēt fotogrāfijās, – šī paaudze savu izpratni par Latvijas valstiskumu veido pēc savām pašreizējām izjūtām un tagad piedzīvotajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un citiem procesiem. Tas ir loģiski, un ir saprotami, kāpēc daudziem jauniešiem (un ne tikai) 4. maijs ir brīvdiena, nevis diena, kas būtu īpaši svinama. Svinēt valstiskus notikumus vispār nav viegli, jo svētkos būtiskākais ir personiskais aspekts, klātbūtnes sajūta. Galvenais ir zināt, kāpēc tie ir svētki un ar ko tie ir svarīgi.