Cits aiz cita no šīs dzīves šķiras cilvēki, ar kuriem esmu bijis pazīstams. Aiziet tie, kas vecāki par mani. Un aiziet arī krietni jaunākie.
Cits aiz cita no šīs dzīves šķiras cilvēki, ar kuriem esmu bijis pazīstams. Aiziet tie, kas vecāki par mani. Un aiziet arī krietni jaunākie.
Nupat jūnijā divas sēru ziņas. Un jau izskanējuši atvadvārdi gan Andrim Jakubānam, gan aktierim un režisoram Alfrēdam Jaunušānam. Abi atstājuši dziļas pēdas latviešu kultūrā.
Ar Jaunušānu nebiju tuvāk pazīstams personīgi. Bija piecdesmit piektā gada sākums, kad mēs, grupa studentu, iekļuvām to laimīgo pulkā, kuri redzēja “Skroderdienas Silmačos” pirmizrādi, un man liekas, ka tieši ar šo iestudējumu sākās aktiera īstā slava. Nedaudz vēlāk mūsu kursa studentiem notika tikšanās ar Jaunušānu, vēl pēc tam noklausījos viņa priekšlasījumu Rakstnieku savienības pasākumā. Pārējās tikšanās – teātru izrādes un kinofilmas. Aiziet no dzīves tautas mīlestības lutinātie, liekas, palicis vairs tikai Kārlis Sebris no ilgmūža gvardes.
Savukārt par Andri Jakubānu man pavisam personiskas atmiņas.
Kam pūrā smejamais talants
Kad Andris Jakubāns ienāca literatūrā, es jau strādāju Valkā, tolaik vēl nebiju uzņemts Rakstnieku savienībā. Tikšanās bija epizodiskas un vairāk par apsveicināšanos pat neatceros. Protams, lasīju Andra draiskos stāstus, zināju arī to, kā rīdzinieki apsprieda viņa nepublicējamos sacerējumus. Piemēram, par pirtnieku, kuram uzvārds Tēraudnieks, un tā jau bija tieša āzēšanās par Staļinu, kas Brežņeva gados skaitījās aizliegta tēma. Laikrakstā “Literatūra un Māksla” katru nedēļu tika publicēti feļetoni par Cumlaku – tipisku padomju nomenklatūras priekšnieku. Lielajiem priekšniekiem tas lāgā nepatika, Andris dabūja pa cepuri, publikācijas pārtrauca, un autoram vajadzēja taisnoties kādā no RS sanāksmēm, kuru ar klātbūtni pagodināja partijas CK pārstāvji.
Nekādus karstus pelnus sev uz galvas Andris nekaisīja, tikai dažas formālas dežūrfrāzes, bet runas noslēgumā tik un tā paguva iedzelt tā laika varenajiem, izsakot divdomību par to, ka Latvijai stipri vien aplupusi fasāde (runa bija it kā par viesnīcu “Latvija”, kam patiešām krita zemē apšuvuma flīzes, apdraudot cilvēku dzīvības).
Tautas frontes aktivitāšu laikā Andris necentās rēgoties publikas acupriekšā, toties viņa rīcība bija visnotaļ nozīmīga. Kaut kādā sakarā nokļuvu Preses namā, kur pulcējās žurnālisti un tie rakstnieki, kuri strādāja publicistikas žanrā. Andris bija galvenais, kurš iestājās par domu, ka Preses nams pieder avīžniekiem. Tobrīd tika spriests arī par avīzes “Cīņa” turpmāko likteni.
Vēl pirms minētās sanāksmes – tas bija 1987.gada oktobrī – notika ļoti nozīmīga rakstnieku sapulce, kurā galvenā tēma bija par Latvijas vēsturi. No CK nebija ieradušies ne Goris, ne Gorbunovs, vietā atsūtot simpātisko dāmu Janausu. Bija ieradies Vilis Samsons, kurš pavisam atklāti pateica, ka 1918.gadā tauta pārstāja atbalstīt boļševikus. Runas bija karstas, daži aicināja nekavējoši publicēt Čaka poēmas “Mūžības skartie” pēdējo nodaļu par strēlnieku atgriešanos, citi pieprasīja svinēt 18.novembri. Jānis Peters mēģināja karstgalvjus nomierināt, ka viss notiks, tikai nevajag pārāk steigties un strēbt karstu.
Pēc sanāksmes neliela grupiņa sapulcējāmies Harija Gulbja dzīvoklī un visu pārspriedām. Cik atceros, bez Paula Putniņa un Pētera Pētersona tur bija arī Andris Jakubāns. Mūsu runas bija visai ķecerīgas, ja minam, ka tas notika tieši gadu pirms Tautas frontes dibināšanas.
Redaktors
Deviņdesmito gadu sākums bija sarežģīts laiks. Vajadzēja dzīvot un izdzīvot. Tolaik vēl bieži braukāju uz Rīgu, meklēju kontaktus ar laikrakstu redakcijām. Bijusī kompartijas avīze pārtapa par “Neatkarīgo Cīņu”, par galveno redaktoru kļuva Andris Jakubāns, viņa vietnieks bija Ēriks Hānbergs. Rakstīju par dažādām tēmām, dažubrīd ar nolūku provokatīvi, lai izraisītu disputus un lai tādā veidā avīzei palīdzētu. Visvairāk gan publicējos pielikumā “Hedvigas Kundzes Avīze”, ko vadīja ērglēniete Rita Blaumane. Ar abiem redaktoriem bijām kļuvuši labi draugi. Diemžēl, Andrim vajadzēja ne tikai vadīt žurnālistu kolektīvu, bet arī rūpēties par laikraksta saimniecību. Radās nedraugi un negodīgi konkurenti. Cits aiz cita bankrotēja preses izdevumi, un Andris daudziem žurnālistiem centās palīdzēt, diemžēl, ne visi šādu altruismu prata novērtēt.
Abi redaktori centās veidot arī savu lappusi – tās bija intervijas, ko Jakubāns un Hānbergs pierakstīja diktofonā, bet Ina Eglīte atšifrēja un sagatavoja publikācijai. Intervēti tika gan politiķi, gan zinātnieki un ārvalstu vēstnieki. Ne visi intervētie bija vaļsirdīgi un patiesi, piemēram, Lavents pirms skandāla. Bet politiski un kultūrvēsturiski šiem publicējumiem ir paliekoša nozīme, un kādreiz to visu pētīs speciālisti.
Abi redaktori ieradās arī pie manis Vijciemā, lai kopā pārspriestu dažas ar senvēsturi un senreliģiju saistītos jautājumus. Saruna notika nepiespiestā, pat uzjautrinošā manierē, nekādas intervētāju vīzdegunības vai skepses. Tiesa, pats Andris izrādījās sensitīvi ļoti jutīgs. Ēriks gan nejuta neko, tāpēc brīžam tēloja neticīgo. Bitarkalna enerģijas Ērikam par to atspēlējās, jo kalnā atteicās darboties viņa diktofons, kas, automašīnā iekāpjot, atkal darbojās. Par to krietni izsmējāmies. Svētkalnā ir kāds akmens, ko zintnieces reiz nosauca par Naudas akmeni. Palūdzu Andrim divlatnieku, kuru uzliku uz šī akmens un ar pašizgudrotu “rituālu” to svētīju. Teicu, ka šī naudiņa īpašniekam nesīs turību. Tas piepildījās, kad avīzi nopirka Ventspils naftas uzņēmumi, tad abi redaktori un līdzīpašnieki spēja nopirkt sev mājas.
Pēc tam tikties mums vairāk nesagadījās, jo uz rīgām cenšos nebraukāt, bet avīzēs saimnieko jauna un ambicioza paaudze. Bet jaukas atmiņas taču arī ir neatsverama vērtība.
