Bet es savādāk neprotu. Kā vien tā – Visu sevi līdz galam.
Bet es savādāk neprotu
Kā vien tā –
Visu sevi līdz galam:
Līdz karstākai dvēseles ugunij
Vai spalgākam prāta salam.
Es negribu tā –
Mazdrusciņ… mazliet…
Dažu riekšavu…
Man vajag klēpjiem!
Bet dzīve ber priekšā
Drupačas vien
Un tās pašas kā taupot,
kā slēpjot.
Bet varbūt es gribu pārāk maz,
Un tāpēc tiek drupačas
sniegtas?
Lai arī tā,
Es tās pieņemšu,
Un nebūs neviena lieka.
Kas savādāk neprot,
Pat mazumā
Spēj sevi visu līdz galam:
Viskarstākai dvēseles ugunij,
Visspalgākam prāta salam.
