Noteikti ir jādzird, ko teiks Rajevs!

Rezerves pulkvedis Igors Rajevs: “Sliktākais ir tas, lai kāda arī būs šī miera vienošanās, tajā jau būs iedīgļi nākamajam konfliktam nākotnē starp šīm divām valstīm.”

Latvijas Nacionālo bruņoto spēku rezerves pulkvedim Igoram Rajevam katra diena paiet, spraigi sekojot informācijai, lai analizētu Ukrainas kara notikumus, un stāstot par to Latvijas sabiedrībai. Daudzi ir kā pielipuši televīzijas ekrāniem, jo noteikti ir jādzird, ko teiks Rajevs.

Militārais analītiķis I.Rajevs savulaik bija atbildīgs par Latvijas Bruņoto spēku transformāciju un pielāgošanu 21.gadsimta vajadzībām un rakstījis militāro plānu Latvijas iestājai NATO. Lai arī dienas grafiks I.Rajevam ir ļoti saspringts, viņš ir atsaucīgs un uzreiz labprāt piekrīt intervijai, sakot: “Kurš pirmais brauc, tas pirmais maļ!”

– Ir grūti savaldīties un būt Latvijas sabiedrību saliedējošam pilsonim, ja mazpilsētā publiskā vietā nejauši dzirdi sarunu starp diviem krievvalodīgajiem par to, cik slikti, ka Krievijai tagad piemērotas sankcijas, un ka Latvijā neko nav darījuši pēc Padomju Savienības sabrukšanas… Gribas pagriezties un teikt, lai viņi ar steigu brauc dzīvot uz savu “tik labo” Krieviju! Kā lai maina šādu cilvēku domas?

– Ja pieņemam, ka šādi cilvēki ir Latvijas pilsoņi, tad, pieļaujams, dzīvo Krievijas mediju informatīvajā telpā. Vienīgais veids, kā šādos cilvēkos ko mainīt, ir izglītošana. Jo augstāku izglītību cilvēks iegūst, jo vairāk viņš saprot, ka informācijas iegūšana no viena avota nav pilnvērtīga. Ir ļoti būtiski iegūt informāciju no dažādiem avotiem, lai spētu formulēt savu viedokli. Šādos gadījumos – arī no Krievijas avotiem, jo tas mums radīs priekšstatu, ko, kā un kāpēc viņi domā. Un tad varēsim saprast, kā rīkoties.

Šādus cilvēkus vajag piesaistīt Latvijas informatīvajai telpai un ieinteresēt lasīt, skatīties TV raidījumus latviešu valodā. Tāpēc latviešu valodas apgūšanai ir ļoti būtiska nozīme. Tajā pašā laikā jāatceras, ka jebkurā valstī ir daži procenti cilvēku, kurus jūs diemžēl nevarat pārliecināt mainīt viedokli: šādi cilvēki vienmēr bijuši, ir un būs. Latvija šajā ziņā nav izņēmums. Piemēram, Ukrainā ir nacisti, bet tas ir ļoti neliels procents attiecībā pret Ukrainas iedzīvotāju skaitu, un Ukrainā nav tolerances pret nacismu, nav nacisma slavināšanas un nav fašistisku naratīvu, bet Krievijas mediji gan pastāvīgi to apgalvo. Otrs piemērs – Vācija ļoti cīnījās pret to, lai izskaustu jebkādu nacistu pieminēšanu, iznīcinātu nacisma pamatus, bet vienalga Vācijā tādas kustības ir. Tādēļ jau mēs nevaram nosaukt Vāciju par nacistisku valsti – tā ir mūsdienīga, demokrātiska rietumu valsts, kur, jā, ir viedokļu dažādība, bet šīs idejas joprojām šķiet saistošas niecīgai sabiedrības daļai, kas arī tās kultivē. Bet brīdī, kad viņi jau sāk kultivēt neiecietīgas idejas pret citiem cilvēkiem, tad redzam, vai sabiedrība konkrētajā valstī ir nobriedusi un var stāties pretī.

– Jūsu domas par okupācijas pieminekļiem Latvijā: tagad ir vai nav īstais laiks tos demontēt?

– Visus tos pieminekļus Latvijā vajadzēja nojaukt 1991.gadā. Latvijā tika novākti visi “ļeņinekļi”, un nevienam nebija nekādu iebildumu. Tas bija brīdis, kad vajadzēja novākt visu, kas piederēja svešai varai, kas tobrīd valdīja mūsu zemē. Pašlaik Latvija ir noslēgusi starpvalstu līgumus ar citām valstīm, kas paredz, ka mēs aizsargājam tos pieminekļus. Tādēļ vai nu toleranta, demokrātiska valsts, kāda ir Latvija, nopietni uztver šīs saistības, vai esam jauneklīgi nihilistiska sabiedrība, kura neko neievēro un var mainīt viedokli ik pēc piecām minūtēm. Uzskatu, ka Latvijas politiķiem ir jārunā par šo jautājumu, jārisina to pārrunu un pārliecināšanas veidā.

– Ukrainā notiekošais ir prātam neaptverami 21.gadsimtā. Vai tiešām atkal pienākuši laiki, kad katram jāprot rīkoties ar ieroci?

– Nē, jo mums Latvijā ir laba, profesionāla armija, Zemessardze, esam NATO sastāvdaļa. Tāpēc katrs iedzīvotājs krūmā ar bisi rokās nebūtu labākais variants. Karadarbība jāatstāj tiem, kuriem tā ir profesija, bet tajā pašā laikā mums papildus Zemessardzei jāizveido ļoti spēcīga rezervistu sistēma. Rezervistos esošie ir personas, kuras ir apmācītas un zina, kā jārīkojas kara laikā. Rezervisti kara laikā strādās kopā ar visām vienībām un spēs ātri iekļauties to darbībās, jo ir tam apmācīti. Pretējā gadījumā, ja ir, piemēram, 20 līdz 30 tūkstoši cilvēku, kuri kaut kad ir trenējušies šaut ar triecienšauteni – tā nav efektīva rezervistu sistēma. Paies ļoti ilgs laiks, lai no šādiem cilvēkiem izveidotu kaujas spējīgu vienību krīzes vai kara apstākļos. Ja ne, viņi diemžēl būs tikai “lielgabalu gaļa”… Tāpēc ir jābūt efektīvai un ļoti mērķtiecīgai rezervistu sistēmai. Jāatceras, ka arī kara laikā jāturpina veikt daudzas funkcijas: cilvēkiem ir jādzīvo, ugunsdzēsējiem jādzēš ugunsgrēki, glābējiem jāglābj, mediķiem jāsniedz medicīniskā palīdzība, vietējām pašvaldībām jāstrādā. Kara laikā nenotiek tikai karošana.

Domāju, ka tagad Latvijā aktualizēsies diskusija par civilās aizsardzības plāniem, jo cilvēkiem visā valsts teritorijā jāzina, kā glābties gadījumā, ja kaut kas notiek, piemēram, ja gaidāms aviācijas uzlidojums: kur doties un droši paslēpties, kur meklēt palīdzību. Jābūt sistēmai katrā pašvaldībā, lai iedzīvotājiem nodrošinātu dzeramo ūdeni un ēdienu, humāno un medicīnisko palīdzību. Katrā pašvaldībā jāzina, kurš to darīs un kur, jo tā ir vietējo pašvaldību atbildība. Un kas būtiski – kā jebkurai sistēmai, par kuru gribam, lai tā funkcionētu, tad tā ik pa laikam ir jātrenē. Arī šajā gadījumā uzsvars ir uz vietējām pašvaldībām, kas arī ir vistuvāk saviem iedzīvotājiem.

– Jūsuprāt, kas Putinu var apturēt? Ja vadonis kritīs, vai ar to pietiks?

– Mēs visu ļoti spēcīgi koncentrējam uz Putinu, bet nevar teikt, ka viņš ir visu problēmu sakne. Gadījumā, ja pēkšņi kaut kas notiek un Putina vairs nav, diemžēl šis karš Ukrainā neapstāsies, jo vienlaikus darbojas vairākas mašinērijas. Militārie uzbrukumi un karš notiek, katram komandierim ir savi uzdevumi, kurus tas tālāk nodod karavīriem. Otra lieta, ko mēs bieži pavirši pārskatām, ir fakts, ka Putins ir vissliktākais un visļaunākais. Diemžēl pētījums par to cilvēku aprindām, kas ir vistuvākās Putinam, rāda, ka šie apkārtējie cilvēki ir pat ļaunāki par Putinu. Kā piemēru varētu minēt Rižkina kungu, kurš ir viens no autoriem faktam, ka pašlaik Krievijas militārajā doktrīnā ir ierakstīts: Krievija var izmantot taktiskos kodolieročus gadījumā, ja, piemēram, būs draudi Krievijas teritorijai, vajadzēs risināt noteiktus uzdevumus un vēl citos gadījumos. Pirms tam šāda punkta Krievijas militārajā doktrīnā nebija un nekādu preventīvo kodoltriecienu šī valsts neparedzēja. Diemžēl tā ir plaša cilvēku grupa, kas Krievijā darbojas kopā, tādēļ viena cilvēka pazušana diez vai būtiski mainītu situāciju.

– Jūsu vērtējumā, cik Krievijai atlicis tehnikas vienību? Pašlaik lasāms, ka tiek izvilkta veca, padomju laika tehnika, kas ir sliktā tehniskā stāvoklī, lēna. Un kā tas mainītu spēku samēru?

– Domāju, krievi turpinās karu ar to tehniku, kas jau izvietota teritorijā. Viņu triecienspēks ir pirmā tanku armija ar divām divīzijām un jaunām tehnikas vienībām. Abas šīs divīzijas pašlaik karo Ukrainā, bet tikai puse no tām, jo otra puse līdz ar visjaunāko krievu ekipējumu ir palikusi pie Maskavas. Domāju, ka tur tā arī paliks. Kāpēc krievi pilnā apjomā neizmanto visu savu modernāko tehniku? Iemesli ir dažādi, bet viens no tiem – modernās tehnikas krieviem nav tik daudz, lai tā būtiski mainītu spēku samēru. Ir jāsaprot arī tas, ka ieroču pārdošana ir ļoti būtisks Krievijas militārrūpnieciskā kompleksa ienākums. Noteikti katrs negribētu, lai jaunākie ieroču modeļi “izblamētos” kaut kur reālajā kaujas laukā. Pašlaik arī redzam, ka krievu armijai ir milzīgi daudz problēmu, un viena no tām ir diezgan zema spēja darboties taktiskā laukā un ātri reaģēt uz mainīgu situāciju, pieņemt pareizus lēmumus un pareizi darboties kaujas laukā. Tas savukārt automātiski nozīmē to, ka pat pie vislabākās un modernākās tehnikas ir vajadzīgi cilvēki, kuri prot ar to rīkoties, kā arī komandieri, kuri zina, kā šo tehniku izmantot. Tas nozīmē, ka ar vispirmklasīgāko tehniku un labāko ekipējumu var “saiet auzās” un zaudēt kauju. Tāpēc domāju, ka citu tehniku šajā karā no Krievijas puses neredzēsim.

– Minējāt, ka krievu armijai ir daudz problēmu. Kāpēc?

– Pagājušajā nedēļā aplūkoju vienu interesantu avotu, kas uzskaita kaujas zaudējumus gan Krievijas, gan Ukrainas pusei. Interesants ir fakts, ka – karadarbībā ar Ukrainu tiešos kontaktos un sadursmēs Krievija ir zaudējusi mazāk tanku un kaujas mašīnu, nekā viņi ir tās zaudējuši tehnisku iemeslu dēļ. Tas nozīmē, ka tās ir jau salūzušas pa ceļam līdz Ukrainai. Tas nozīmē, ka šī operācija, ko krievi tagad veic Ukrainā, prasīja visu resursu izmantošanu no visām vienībām. Ir skaidrs, ka tanki, kaujas mašīnas netiek ikdienā izmantoti, ka krieviem ir nepietiekama remonta un uzturēšanas, apgādes sistēmu darbība armijā. Mani pārsteidz tas, cik zemā līmenī krieviem ir apgādes sistēma, remonts un īpaši kaujas tehnikas evakuācija, jo redzam milzum daudz tehnikas vienību, kas ir pamestas, un neviens pēc tām neatgriežas, neremontē.

– Jūsuprāt, sliktākie scenāriji, kas tuvākajās nedēļās gaidāms?

– Neatskaņošu sliktākos scenārijus, jo tie ir slikti. Pašlaik (1.aprīlī – red.) notiek pārgrupēšanās, un krievu spēki, kas atradās Kijivas un Černihivas virzienos, tiek izvesti. No ziemeļrietumu reģiona, kur pārsvarā karoja gaisa desantnieki un atsevišķas speciālās brigādes, lielākoties tiek izvesti uz Baltkrieviju. Visu laiku cerējām, ka baltkrievu spēki neiebruks Ukrainā, un tā arī bija, bet tagad uz turieni ir izvests ļoti stiprs gaisa desantnieku kontingents, kas ir ļoti cietis zaudējumus gan tehnikā, gan cilvēkresursos. Viņi ir arī morāli piekusuši, jo karo no pirmās dienas 24.februārī. Viņiem ir vajadzīga nopietna atpūta, papildinājums ar personālu, tehnikas remonts, tāpēc 2-3 nedēļas viņi būs aizņemti tikai ar šo. Bet pēc tam viņi atkal būs gatavi doties kaujā, un tad drauds par iespēju, ka viņi iebruks no Baltkrievijas teritorijas visā frontē vai izvēlētā virzienā, palielināsies.

No Černihivas un Kijivas ziemeļaustrumiem visi spēki tiek pārvilkti uz austrumiem. Visticamāk, šie spēki tiks pārvilkti pie Izjumas pilsētas, kas ir uzbrukuma virziens Slovjanskai un Kramatorskai, lai veidotu lielu spēku grupējumu un uzsāktu uzbrukumu uz dienvidiem. Vienlaikus dienvidu pusē, no Krimas un Hersonas puses, no Berdjanskas, kur izsēdušās vairākas vienības, krievi veido grupējumu, kas no dienvidiem virzīsies uz ziemeļiem, lai savienotos kopā ar pirmo grupējumu. Bet jāsaprot, ka tā ir tikai teorija un iespējamība, un nav teikts, ka tā arī notiks. Tīri matemātiski un teorētiski raugoties, krieviem nepietiek spēku, lai operāciju varētu sekmīgi pabeigt. Tas nozīmē, ka krieviem vajag pietiekami daudz veiksmes, lai šāda operācija izdotos. Šajā gadījumā palīdzēt krieviem var viņu raķešu sistēmas, artilērija un aviācija, jo tur viņiem ir būtisks pārākums pār Ukrainas spēkiem. Savukārt ukraiņu armijai par labu ir tas, ka visā Doneckas un Luhanskas frontē viņu aizsardzības līnija nav pārrauta. Ja viņi arī atkāpsies, tad darīs to organizēti līdz nākamajai aizsardzības līnijai, kas joprojām turpina noturēt krievu spēku uzbrukumu.

Tas, ko cilvēki bieži palaiž garām, ir: visi saprot, ka krievu armija ir lielāka un varenāka par Ukrainas armiju, bet šajā konkrētajā brīdī Ukrainas teritorijā karā piedalās vairāk Ukrainas karavīru nekā Krievijas. Krieviem nav skaitliskā pārspēka. Ukraiņiem palīdzēt var viņu komandieru operāciju plānošana un taktiskā gudrība, izmantojot šo skaitlisko priekšrocību. Tāpat arī ukraiņiem ir maksimāli jāizmanto tā militārā palīdzība, ko saņem no Rietumu valstīm.

– Varbūt ukraiņiem vajadzētu krievu bāzes un tehniku, kas tiek koncentrētas Krievijas teritorijā pie Ukrainas robežas un grasās uzbrukt, bombardēt no attāluma?

– Tā gluži nav, ka ukraiņi neaizķer kādus spēkus Krievijas teritorijā. Bija uzbrukums lidostai, kur ukraiņi izšāva raķetes un bojāja Krievijas armijas lidmašīnas. Notika liels uzbrukums degvielas krātuvēm, kas krievu armijai būs liels zaudējums, jo tur viņiem bija paredzēts pārapgādes punkts. Ir jāsaprot, lai veiktu šāda veida uzbrukumus, ukraiņiem jābūt tam līdzekļiem un jāšauj pa konkrētiem un leģitīmiem militāriem mērķiem, jo šaut pa civilmērķiem nedrīkst. Un, izvēloties katru mērķi, ir jāsaprot, kādus efektus vēlas panākt. Dažreiz šaušana pa bāzēm kaut kur nedod vēlamo efektu. Pat veiksmīgi iznīcinot kādu militāro objektu, patiesībā var panākt ļoti negaidītus negatīvus sekundāros efektus, kas situāciju padarīs sliktāku.

Jāņem vērā arī aspekts, ka, tieši uzbrūkot lielā apjomā Krievijas teritorijai, var būtiski mainīt karavīru un visas valsts nostāju, motivāciju šajā karadarbībā. Pašlaik ļoti daudz tiek runāts par Krievijas karavīru zemām spējām, motivāciju karot, kas lielā mērā atbilst patiesībai. Bet brīdī, kad sāks uzbrukt Krievijas teritorijai un apdraudēt iedzīvotājus, šis aspekts var būtiski mainīties. Tad no okupācijas kara – paši saprotiet, ka ar cilvēku prātiem var ļoti viegli manipulēt – to ļoti viegli varēs pārvērst par krievu aizsardzības kauju, ka viņi cīnās par saviem tuviniekiem, lai novērstu uzbrukumu Krievijai. Un tas krievu armijai var dot papildu motivāciju karot.

Savukārt partizānu karš sākas tad, kad karš ir zaudēts vai zina, ka tūlīt tas notiks, un citu cerību cīnīties pret pretinieku nav. Ukrainas spēki karu nav zaudējuši. Jā, viņiem ir zināmas neveiksmes, bet kopumā viņi izpilda savu aizsardzības plānu. Kamēr neviens nav vinnējis, neviens nav zaudējis. Ukraiņiem sava cīņa jāturpina tā, kā uzskata par vajadzīgu.

– Jūsu prognoze Ukrainas kara beigu laikam un iznākumam?

– Šobrīd nav nekādu signālu, ka kāda no pusēm būtu gatava zaudēt šajā karā. Neredzam, ka kāds taktiski zaudē kara laukā. Viss bīdās uz dažādām pusēm, un vairākās vietās ir panākts līdzsvars. Redzēsim tuvākajās nedēļās, kāda būs krievu spēku koncentrācija un virzība ziemeļos un dienvidos. Manuprāt, 90 procenti varbūtības, ka šim konfliktam būs politisks, nevis militārs risinājums. Kaut kā un kaut kāds risinājums tiks panākts. Jautājums – uz kādiem noteikumiem, ieguvumiem/zaudējumiem abas puses spēs vienoties, lai apturētu karadarbību. Ir skaidrs, ka kādam nāksies piekāpties, jo pašlaik viedokļi ir ļoti atšķirīgi vairākos jautājumos, piemēram, kam pieder Krima. Sliktākais ir tas, lai kāda arī būs šī miera vienošanās, tajā jau būs iedīgļi nākamajam konfliktam nākotnē starp šīm divām valstīm. Tāpat kā pēc Pirmā pasaules kara, kad noteikumi bija uzlikti toreizējai Vācijai, zinām, kas notika pēc 20 gadiem – sekoja Otrais pasaules karš. Tagad apzināti vienai no pusēm tiks uzspiests miera līgums ar viņiem apzināti nepieņemamiem noteikumiem – tas ir iedīglis nākamajam konfliktam.

– Vai pasaules valstis Ukrainai karā ir pietiekami palīdzējušas?

– Nē, nav, ir jāturpina palīdzēt.

– Redzot Ukrainā notiekošo, jūsuprāt, vai Latvijas armija ir pareizi un tālredzīgi veidota, gatavota jau līdz šim? Un kas vēl būtu uzlabojams?

– Armija, kas uzskata, ka ir gatava karam, viennozīmīgi tajā zaudēs. Karam vienmēr ir jāgatavojas. Vienmēr uzrodas kas jauns, un ir jābūt gataviem jauniem izaicinājumiem. Šai mašinērijai vienmēr jāvirzās uz priekšu, tā nedrīkst apstāties.

Ja runājām par izmaiņām, kas Latvijas armijā tika veiktas pirms 20 gadiem, kad iestājāmies NATO, tad – jā, kopumā tās bija pareizas. Bet darāmā vēl ir ļoti daudz. Lielos, sākotnējos plānus neizdevās īstenot, jo 2008.gadā piedzīvojām lielo ekonomisko krīzi un finansējuma katastrofāli nepietika. Pašlaik Latvijas armijai iztrūkst vairākas kritiskas kaujas spējas, ko vajadzētu pēc iespējas ātrāk novērst. Tas skar gan jauno ieroču sistēmu iegādi, tostarp tādu, kādas mūsu armijai vēl nav bijušas, gan karavīru apmācību, lai viņi prastu ar to rīkoties, gan arī visu līmeņu komandieru izpratni, kā šādas ieroču sistēmas efektīvi izmantot kaujas laukā. Pēc tam visiem Latvijas bruņotajiem spēkiem šī jaunā ieroču sistēma efektīvi būs jāintegrē kopējā darbībā. Tas ir nākamās uzvaras pamatakmens.

– Pašlaik ir liels cilvēku pieplūdums Zemessardzē. Jūsuprāt, vai tas ir pietiekams?

– Ļoti labi, ka Zemessardzes rindas papildinās. Šādā situācijā tas arī ir pašsaprotami. Parasti normālajās valstīs, kur pilsonim rūp, kas notiek, rīkojas šādi. Vai tas ir pietiekami? Domāju, ka nē. Mums ir jādomā par bruņoto spēku skaitliskā sastāva paplašināšanu – ar to domāju arī profesionālo armiju, ne tikai Zemessardzi. Tāpat arī par efektīvu rezervistu sistēmu, jo saprotam, ka miera laikā visās pozīcijās nevaram uzturēt karavīrus, lai viņi darītu visu no A līdz Z – ir funkcijas, kur apmācības process un cilvēku atrašanās militārā formā nav simtprocentīgi vajadzīga nepārtraukti. Šādas pozīcijas var aizpildīt ar rezerves karavīriem, kurus, veicot pamatapmācību, sagatavo specialitātei, kurā viņi darbosies. Piemēram, šaujot ar lielgabalu, tas, kurš tēmē un šauj, vajadzīgs profesionāls karavīrs, bet tas, kurš pienes lādiņus un padod, var būt rezervists, un kopā viņi veidos efektīvu ieroču sistēmas apkalpi. Simbioze starp spēcīgu profesionālo armiju, stipru Zemessardzi un labi sagatavotiem rezervistiem būtu visefektīvākais risinājums Latvijas aizsardzībai.

– Kā citas valstis pašlaik bruņojas, redzot Ukrainā notiekošo?

– Ja pēc 2008., 2014.gada notikumiem nereaģēja, tad tagad to dara un darīs. Polija it īpaši jau līdz šim veikusi ieguldījumus valsts aizsardzībā.

– Līga Vīksna