Latviešu ekipāža rallijā sasniedz Gambijas galvaspilsētu. Pasākums ir ļoti avantūrisks. Prognozēt tajā nevar neko, pēc Plimutas – Dakāras izaicinājuma brauciena secina smilteniešu un variniešu novadnieks Normunds Sebris.
Latviešu ekipāža rallijā sasniedz Gambijas galvaspilsētu
Pasākums ir ļoti avantūrisks. Prognozēt tajā nevar neko, pēc Plimutas – Dakāras izaicinājuma brauciena secina smilteniešu un variniešu novadnieks Normunds Sebris.
Kopā ar bērnības draugu Induli Kažociņu viņš šoziem veiksmīgi šķērsoja daļu Eiropas un Āfrikas, braucot ar Krievijā ražotu “Ņivu” (1984. gads).
Plimutas rallijreidā latviešu ekipāža nobrauca 9427 kilometrus garu ceļu no Jelgavas līdz Āfrikas valstiņas Gambijas galvaspilsētai Bandžulai, šķērsojot 11 valstis.
Asi piedzīvojumi bez lielas naudas
Plimutas rallijreidu 2002. gadā aizsāka biržas brokeris no Lielbritānijas Džuliāns Novils. Kurš katrs šajā pasākumā nemaz nedrīkst piedalīties. Startēt var tikai ar tādu automašīnu, kuras cena nepārsniedz 100 mārciņu un kuras sagatavošanā rallijam ieguldīts ne vairāk par 15 mārciņām. Galapunktā Gambijā automašīnas jāatdod organizatoriem, kuri tālāk rīko izsoli. Iegūtie līdzekļi nonāk Gambijas valdības rīcībā trūcīgo atbalstam.
Normunds secina, ka faktiski var pirkt arī dārgāku mašīnu un ieguldīt lielāku naudu, taču brauciena būtība nemainās. Līdz galapunktam jānokļūst tikai ar saviem spēkiem, bez jebkāda tehniska atbalsta no malas, rēķinoties ar to, ka pārvietošanās līdzeklis ir diezgan vecas automašīnas.
“Ja jums ir daudz naudas un jūs gribat ļoti asus piedzīvojumus, tad brauciet Dakāras rallijā. Ja jums nav tik daudz naudas, bet tik un tā gribiet asus piedzīvojumus, turklāt vēlaties pierādīt, ka varat aizbraukt no Eiropas līdz Gambijai bez jebkāda atbalsta no malas, tai skaitā no organizatoriem, tad brauciet Plimutas rallijā,” brauciena būtību atklāj Normunds.
“Ņiva” tuksnesī ir “zvaigzne”
Par 200 latiem nopirktajai latviešu “Ņivai” garajā ceļā atgadījās tikai viena tehniska ķibele. Braucot pa šoseju Senegālā, uz naglas uzdūrās automašīnas riepa. Visas pārējās līdzi paņemtās rezerves daļas Normunds un Indulis atdeva citai latviešu ekipāžai viņu “žigulīša” remontam.
“Mūsu mašīnai acīmredzot nekas nenotika tāpēc, ka pusgadu pie tās strādājām. Nomainījām visu, kas bija aizdomīgs apkārt dzinējam un zem mašīnas,” stāsta Normunds. Automašīnas salonā viņi ievietoja divus “Mazdas” sēdekļus, bet aizmuguri pārvērta par kravas nodalījumu.
Ar “Ņivas” iespējām Āfrikas tuksnesī Normunds ir ļoti apmierināts. Ja pa Eiropas bāņiem automašīnas četru ātrumu dēļ braukt bijis grūti, tad Āfrikā “Ņiva” izrādījusies kruta mašīna – kā džips ar četru riteņu piedziņu.
“Pa smiltīm gāja fantastiski,” priecājas braucējs. “Mauritānijā trīs dienas braucām tikai pa tuksnesi. Gulējām smiltīs. Vienu dienu braucām pa tuksnesi gar Atlantijas okeāna krastu. Lai nokļūtu pie krasta, vajadzēja pārvarēt nopietnas kāpas. Mūsu mašīna bija viena no retajām, kura tajās nenogrima un gāja visur cauri.”
Citiem tik labi neveicās. Viena ekipāža savu “Nissan” atstāja tuksnesī. Ielietās sliktās degvielas dēļ sabojājās degvielas iesmidzināšanas iekārta. Ja tuksnesī automašīna saplīst, to nākas pamest. Rallisti ceļā redzēja daudz nodedzinātu mašīnu, no kurām atlicis tikai karkass. “Neviens tuksnesī mašīnu nevar aizvilkt. Ja tā saplīst, tad paņem savas mantas, iekāp citā mašīnā un brauc tālāk. Daži savu mašīnu nodedzina speciāli. Pārējās pamestās mašīnas pēc neilga laika pārvēršas par karkasu. Viss, ko var aiznest, ir aiznests.”
Mašīnas nogrimst smiltīs
Nopietnākais piedzīvojums Normunda un Induļa ekipāžai atgadījās Marokā, pussalā, kuru no vienas puses apskalo okeāns, bet no otras – līcis.
“Bēgumā ūdens aiziet tālu projām. Šķiet, tur ir līdzens smilšu laukums vismaz divu kilometru garumā. Kopā ar cēsniekiem izdomājām piebraukt pie okeāna, jo vēl neko nesapratām no smiltīm. Izrādījās, ka zem smiltīm ir ūdens. Rezultātā nogremdējām abas mašīnas tā, ka vietējie nāca ar lāpstām, kokiem un dēļiem palīgā, jo laiks līdz paisumam bija tikai apmēram četras stundas,” atceras Normunds.
Kopumā piedzīvojums bija viss brauciens. “Aizbraukt līdz galam, pārvarēt visas problēmas, kuras ir saistītas kaut vai ar nakšņošanu viesnīcā, kur jāmaksā viens lats un 50 santīmu par diennakti un kurā izsistais logs jāaizlīmē pašam, vai tuksnesī “kempingā”, kur riņķī uzcelts mūris, vidū sabrauc mašīnas, braucēji smiltīs uzceļ teltis, bet viens no vietējiem apsargā mašīnas,” piedzīvojumos dalās Normunds.
***
No Normuda Sebra dienasgrāmatas
“Iebraucam tuksnesī un apstājamies, lai riepām nolaistu gaisu. Pēc nepilna kilometra “žigulītis” iesēžas smiltīs, pārējie izbrauc līdz tuvākajai daudzmaz cietajai pamatnei, un ejam atpakaļ stumt. Ik pēc pieciem kilometriem apstājamies, jo “žigulis” sāk vārīties. Noņemam priekšējo resti, pēc tam arī motora pārsegu, bet tas maz palīdz. Radiatoram neliela plaisa, un zūd dzesēšanas šķidrums.
Līdz nakšņošanas vietai apstājamies vēl neskaitāmas reizes, lai izstumtu “žiguli” vai “Volkswagen”. “Ņiva” un “Audi” 4×4 iet caur smiltīm uz goda. Beidzot mūsu mašīna parāda savas priekšrocības.
Sešos vakarā sasniedzam kempingu okeāna krastā. Tā ir liela telts uz smiltīm, un tajā var nakšņot astoņi cilvēki.
Ēdam vakariņas, stāstām anekdotes un uzjautrināmies par mūsu gida atraktīvo uzvedību. Pēc smiltīs pavadītās dienas un mašīnu izrakšanas un stumšanas nogurums gāž nost no kājām. Atgulstos teltī un klausos okeāna viļņu šalkoņu. Nav neviena cilvēka, nav trokšņu, nav vakara lūgšanas. Tikai milzīgais tuksnesis, baisais okeāns un apgāztais mēness, un mēs, daži balti cilvēki, visā šajā dabas varenumā.
