Arī es svētdienas vakarā biju viena no vairāk nekā 100 tūkstošiem skatītāju, kuri, pieplakuši pie televīzoru ekrāniem, vēroja šova “Dejo ar zvaigzni 2” finālu.
Arī es svētdienas vakarā biju viena no vairāk nekā 100 tūkstošiem skatītāju, kuri, pieplakuši pie televīzoru ekrāniem, vēroja šova “Dejo ar zvaigzni 2” finālu. Pirms tam lasīju, ka viens no finālistiem – šova uzvarētājs spēkavīrs Raivis Vidzis – kļuvis par bērnu un vienkāršo cilvēku favorītu. Domāju, ka Raivis skatītājus paķēra ar savu nesamākslotību, ar uzdrīkstēšanos, cīņas sparu, vēlmi par katru cenu kārpīties uz mērķi un par nekaunēšanos, ka augums un svars galīgi neatbilst priekšstatiem par dejotāju. Raivis līdz zemei nolīdzināja stulbo priekšstatu, ka nestandarta auguma cilvēks ir kaut kas zemāks par modeļu tipa cilvēkiem. Latvijā daudzi komplekso sava izskata un svara dēļ, tāpēc savu dzīvi vada klusi un nemanāmi. Savukārt Raivis šos cilvēkus iedrošināja un pierādīja, ka var dzīvot arī citādāk.
Viņa uzvara mani nepārsteidza, jo, lai cilātu svara bumbas un stieņus, jābūt ne vien muskuļu kalniem, bet arī raksturam un krampim, kā jau tas īstam sportistam piedienas. Čīkstuļi šajā sporta veidā vienkārši neiederas. Tāpat kā šovā, kur nenormāli īsā laikā bija jāapgūst ne vien deju soļi, bet arī jāprot sevi pasniegt, lai skatītājiem patiktu.
Zinu, ka šiem šoviem ir ne vien piekritēji, bet arī kritizētāji. Ja atklāti, es svētdienas vakarā pirms kārtējās darba nedēļas skrējiena labāk skatos dziedošus, dejojošus pozitīvi noskaņotus cilvēkus, nevis kārtējo asiņaino bojeviku. Raivis kopā ar savu partneri Violu Abramovu, kura arī ir pelnījusi uzslavas, mani dažbrīd spēja saviļņot pat līdz asarām. Komplimentus pelna arī viņa teiktais: “Ja uzvarēšu, tad daļu naudas balvas ziedošu labdarībai – kāda sportista atbalstam.