Nu jau ir sagaidīta nākamā skolēnu literārā lappuse. Iepriecina, ka par to ir ieinteresējušies arī bērni no citiem rajoniem, kuru vecāki abonē “Ziemeļlatviju”.
Nu jau ir sagaidīta nākamā skolēnu literārā lappuse. Iepriecina, ka par to ir ieinteresējušies arī bērni no citiem rajoniem, kuru vecāki abonē “Ziemeļlatviju”. Tā saņēmām vēstuli no Limbažu rajona ar Lindas Savieles dzejoli.
Tas apliecina, ka radoši domājošiem skolas bērniem nav daudz iespēju publiskot savus sacerētos dzejoļus, kaut vēlēšanās ir. “Ziemeļltavija” pusaudžiem šādu iespēju piedāvā. Daži skolēni mums savus dzejoļus atsūtījuši jau atkārtoti. Tas liecina, ka daļā jaunatnes šī lappusīte ir gaidīta, bet tas savukārt norāda uz laikraksta sadarbības saišu veidošanos ar jauniešiem. Patīkami redzēt, ka ar laiku jauno autoru dzeja kļūst arvien noslīpētāka. Parādās jau gandrīz profesionāļu cienīgi veiksmīgi salīdzinājumi, metaforas. Ne visus darbus uzreiz varam publicēt vienā lappusē. Dažiem darbiņiem jāpaguļ redakcijas mapītē un jāgaida nākamā lappuse. Tā ka nav tā – ja uzreiz dzejolis nav avīzē, tad atzīts par nederīgu.
Ja jūs, jaunie autori, būsit atsaucīgi un aktīvi, tad turpinās iznākt arī jūsu literārā lappuse. Savus darbus varat sūtīt uz eadresi [email protected] vai [email protected]. Uz sadarbību!
***
Aiša
***
Es biju nakts
Tumša
Ar zvaigžņu virtenēm ap kaklu,
Ar sēru vēju vītolos
Un sapni Izkliedzēju.
Es biju lietaina nakts,
Māte raudāja, mani iznesdama.
Nu izdod, māt,
Manu miesu
Svešiniekam.
Es biju nakts
Ar naktstauriņu vēdām uz
pleciem,
Ar starmešiem uz asfalta.
Pēc lietus
Es biju tumsa suņu būdā,
Un aizvērtā mutē
Es biju kliedziens tukšumā
Kaisles priekšā.
Es biju dundurs ar smilgu
pakaļgalā,
Saplīsis laikrādis galerijā
Un nepareizs laiks pareizos
dzīvokļos.
Es biju nakts bez ausmas,
Bez rieta,
Nakts bez pilnmēness
Un satraukta bišu spieta.
Es biju mūžīga nakts tevī.
Nu izdod mani, māt,
Svešiniekam.
***
Propoliss uz mēles gala,
tas mani ārstē no dzīves
netaisnības,
neeksistē bars bez atstumtā un
liekā,
kurpes jāaizsien,
lai nenokrītam,
kurš man līdzēs krist un celties,
velties no rītiem uz sāna un teikt ausma ir klāt,
iešu to sveikt.
Ja man tagad ir jāsēž še vienai,
viņš ir tur,
otrā galā šaipus horizonta,
malko tēju ar Āzijas meitenēm
smalkā restorānā,
kur dzēriens maksā visa mana
dvēsele
un vēl puse no tavējās,
viņš smejas par lietu,
kuru es skūpstu,
neatejot no loga.
Ar ādu sajust,
ar ausīm saklausīt
un elpot caur muti
kā piekusis suns pēc skrējiena
pakaļ dzīves pajūgam,
ierausties kulbā pie dzejnieka
un sadzert uz veselību pa polšam
uz sniega veselību,
lai turas,
līdz saules zobi ieurbsies tajā
un kusīs ledus ūdens šaltīs
līdz horizontam.
Šeit zied sniegpulkstenīši
uz ielām kā bārbijas meitenes
mīcās,
uz veselību, mans princi,
ar smaragda acīm uz pasauli
raudzīties nemēdz,
tikai nabagie atļaujas nopirkt rozā
brilles
un pakārt tās deguna galā,
lai maize saldāka
un ūdens tā pavairāk
smeļas tukšuma kausos,
es nabags piekļaujos logam
un prinča kliedzienos klausos.
Linda Saviele
Vai mīlestība parādība?
Kas tad ir tā mīlestība?
Vai tā lietiņa ir dzīva?
Jā, to saucu es par mīlestību,
Kad, kādu ieraugot, es maigi trīcu…
Tas ir tā, kad tā cilvēciņa tuvumā
Tu vēlies vienīgi, lai būtu divatā…
Tu visu aizmirsti,
Līdz viņu atkal satiksi,
Un arī tad tu redzi tikai viņu,
Kā piesieta ar pavadiņu
Tu viņam sekosi
Un sevi visu atdosi…
Tu viņam uzticies,
Uz viņu pilnībā paļaujies,
Jo zini – tas tevi nepievils
Pat tad, ja sirdī iezagsies…
Viņš vienmēr būs tev blakus,
Jūs satiksities slepus,
Viņš tev atdos savu dzīvi,
Viņa klātbūtnē tu jūties brīvi…
Tu vari kliegt vai klusēt,
Tu vari viņam blakus dusēt,
Tu vari viņam pieskarties,
Un nevajag tev baidīties
Tad, kad kādu mīli.
Tad nedomā par savu dzīvi,
Tu viņu mīli vienkārši
Un neko pretī neprasi,
Tu gribi viņu blakus,
Jūs kopā darāt darbus trakus,
Jūs aizbēgat no visiem kopā,
Viens ar otru roku rokā…
Un ir tik neizsakāmi labi,
Kad beidzot esat kopā abi.
Un tagad saku ļoti droša,
Mīlestība – tā ir apburoša!
Padara tā tevi maigu
Un tavu dzīvi ļoti raibu.
Un nevar kontrolēt šīs jūtas,
Tās lido tā kā vējā bultas
Un ieduras tās tieši sirdī,
Vai tu veikalā vai pirtī,
Nekur tu neaizbēgsi,
Tāpat kādreiz to pieredzēsi,
Tāpēc nemaz necenties
Un uz laimi paļaujies.
Ak, šī jaukā mīlestība
Ir tik skaista parādība.
Santa
***
Cietāks par cietu
Manas dzimtās zemes pliens,
Un par visu zaļāka
Meža biezokņa atbalss.
Aiz kalna tur mājas slejas
Un upes puto kā senāk,
Tikai es cita.
Tikko nolijis lietus
Un tveice iemājo liepziedos,
Trīsreiz skaļāk bites spieto
Un par visu mīļāks
Dzimtās zemes pliens,
Kur māte ar līkušu muguru
Ziedos mūžu salasa kopā.
Paņem mani, māt,
Tevis nebija tur tālu svešumā,
Es dzimteni atradu
Tepat
Smaržīgā pļavas paklājā.
***
Brīvības kaismais iedalījums
Tik dažāds man šķiet.
Tu un es
Neesam brīvi,
Nekad man nebūs ļauts
No tevis neaiziet,
Esam iesprostoti robežās,
Mājās,
Dārzos un celiņos,
Attiecībās un neceļos,
Lūdzu, izslēdz tos.
Izbira saulespuķes no kabatas
sārtas,
Kā lai savāc to,
Kam nav skaņas,
Kas nekad
Kaut reizi nebūs manas,
Tagad tās augs un celsies
Pretī goda vārtiem,
Ej, bāliņ, ar cirvi
Kokus tēst
Par Tēvzemi un grunti dzimto
Rokas līdz asinīm
Plēst.
Ej, bāliņ, karā,
Zemi sargā caur asiņu upēm,
Ej karā par to, kas jau sen
Nav tavs.
Ej caur rožu dārzu
Un ērkšķus spraud cepurē,
Kā Kristum jāmāk
Visu
Līdz galam izturēt.
Vita Gulbe
Atklāsme
Tas bija kā rīts,
Kā tikko pamostoties
Pār mani pēkšņa atklāsme nāca.
Es sapratu, cik ļauna,
Cik egoistiska, cik nežēlīga
Un skumju pilna ir šī pasaule.
Cik pelēcīga tā.
Šī pelēkā pasaule
Daudzu cilvēku dzīves grauj.
Tā ļauna ir.
Tomēr, ja cerība vēl ir,
Tad mēģini cīnīties vēl
Un varbūt tu izcīnīsi šo cīņu.
Zūdošie sapņi
Skatos es
Kā sniegpārlsas no debesīm krīt,
Tās ir vieglas,
Tās skaisti krīt,
Jo pašas tik skaistas
Cik mani sapņi.
Bet nepaliek neviena pārsla uz
ceļa,
Tās pazūd peļķēs vai izkūst,
Tās pazūd tāpat kā sapņi gaist.
Dzīves ceļš
Pār klučiem,
Pār celmiem, akmeņiem, kokiem
Es klumpučoju pa savu dzīves
ceļu.
Tas garš šķiet,
Jo galu tam saskatīt nevaru.
Spēka man vairs nav,
Tomēr ceļos es atkal
Un atkal tālāk eju.
Cerēdama beigas sasniegt.
Cik stipri…
Cik gan stipri sāp lauzta kāja,
Cik gan stipri sāp lauzta roka,
Stipri jo stipri sāp ievainojums.
Bet cik stipri sāp ievainota sirds!
Un cik grūti to izārstēt!
***
Manā sirdī kas asi dur,
Jo zinu,
Ka šajā bērnībā nebūšu ilgi,
Ka šķiršos reiz
No labākajiem draugiem,
Jo aiziesim mēs katrs
Pa savu ceļu.
Un dzīvi no jauna sāksim mēs,
Bez bērnības draugiem.
