Gribu pastāstīt par savu un savu tuvinieku cīņu ar vēzi, bet varbūt gribu „norakstīt” emocijas un pārdomas, kas mani nepamet pat labu laiku pēc šīs cīņas.
Gribu pastāstīt par savu un savu tuvinieku cīņu ar vēzi, bet varbūt gribu “norakstīt” emocijas un pārdomas, kas mani nepamet pat labu laiku pēc šīs cīņas. Zinu, ka labāk nesanāks, jo šis jau ir trešais mēģinājums…
Tā emocionāli sākas ne viena vien vēstule, kuru saņem “Dzīvības koks” akcijas “Mana vai man tuvo cilvēku pieredze cīņā ar vēzi” ietvaros.
Onkoloģisko pacientu atbalsta biedrība plāno apkopot vēstulēs uzrādītās problēmas un tās izmantot par pamatu, lai aktīvi iesaistītos valsts programmas onkoloģijā apspriešanā. Jau vairākkārt izskanējis viedoklis, ka Latvijā veselības aprūpe nav uz pacientu vērsta, tāpēc mēs aktīvi vēlamies iesaistīties procesos un izmantot iespēju censties ietekmēt sistēmu.
“Grūti mūsu valstī slimam cilvēkam, ja neesi jauns, gudrs, bagāts un nedzīvo Rīgā”, tā raksta cilvēks, kuram tuvinieks slimojis ar vēzi. “Nu, nesapratīs ierēdņi manu vecāku mokas un stresu par nezināmo vidi Rīgas poliklīnikā, par tālo un grūto braucienu, par nepieejamajiem modernajiem pakalpojumiem…” “Ārsti strādā, kā sistēma ļauj, bet pie tādas haotiskas sistēmas viņi arī nevar strādāt, tāpēc ļoti bieži slimošana ir saistīta ar nemitīgu sāpju, bezpalīdzības, izmisuma, vilšanās un vainas sajūtu…”
Kādā citā vēstulē sieviete stāsta par savu vīru, kas aizsūtīts mājās ar diagnozi – plaušu vēzis pēdējā stadijā un zāļu nekādu. Mājās dzer zāļu tējas, bērzu tāss uzlējumus un citus tautas medicīnas līdzekļus, savukārt ģimenes ārsts izraksta pretsāpju medikamentus. Problēmu daudz, palīdzības nekādas.
Šobrīd, kad pasaulē vēzi ierindo hronisko saslimšanu sadaļā, Latvijā joprojām ir ļoti augsta mirstība ļaundabīgajiem audzējiem. Vai tas saistīts tikai un vienīgi ar vēlu vēršanos pie ārsta? Varbūt ir kādas veselības aprūpes organizācijas problēmas, kāpēc cilvēks netiek pie ārsta? Saņemtajās vēstulēs cilvēki atklāj dažādas problēmas un sarežģījumus, ar kuriem viņiem ir nācies saskarties slimības ārstēšanās procesā: garās rindas pie ārstiem, ārstu vienaldzība, ārstu un medicīnas iestāžu, procedūru nepieejamība. Reģionos bieži vien nav praktizējoša onkologa, tāpēc jāmēro tālais ceļš līdz galvaspilsētai. Cilvēki atzīmē arī to, ka katrā ārstniecības iestādē vajadzētu būt speciālistam, kurš ir kompetents atbildēt uz dažādiem pacientu un viņu tuvinieku jautājumiem par slimības gaitu, jo ārsti ne vienmēr to dara – neieinteresētības vai arī laika trūkuma dēļ. Kāpēc cilvēks pēc vēža operācijas paliek viens pats ar sevi un tuviniekiem, kāpēc cilvēks ne vienmēr saņem efektīvus un modernus medikamentus, savas slimības ārstēšanai? “…mūsu sabiedrībā nav vajadzīgi slimi cilvēki!” tāds secinājums izdarīts kādā vēstulē.
Šīs vēstuļu akcijas uzdevums nav krist dziļā pesimismā un savākt visu negatīvo, bet gan saprast reālās problēmas, ar kurām saskaras reāli cilvēki visā Latvijā. Tikai saprotot patieso situāciju, var mēģināt ietekmēt procesus tā, lai cilvēkiem, saskaroties ar slimību, tas nepārvērstos par murgu. “Dzīvības koks” plāno iegūto informāciju apkopot un iesniegt gan veselības ministrijā, gan runāt ar ģimenes ārstu un citām profesionālajām asociācijām, kā arī aktīvi piedalīties valsts programmas onkoloģijā izstrādē. Kurš gan labāk var pārzināt onkoloģiju, ja ne cilvēks, kurš tam gājis cauri?
Kā liecina jaunākā informācija par onkoloģiskajām saslimšanām, tad sievietēm joprojām biežāk izplatītais audzēja veids ir krūts, ādas un kolorektālais vēzis, kamēr vīriešiem plaušu, prostatas un kolorektālais vēzis. I-II stadijā ļaundabīgie audzēji tiek atklāti apmēram 40 % gadījumu, pārējie ir III un IV, kā arī “bez stadijas”, kad vēža ārstēšana vairs nevar būt tik efektīva. Kā galvenais iemesls šādai situācijai tiek minēta novēlota vēršanās pie ārsta – 43,7 % (2007. gada dati) un slēpta slimības gaita – 20,4 % gadījumu.
