Kuram autovadītājam gan kādreiz uz ceļa nav nācies meklēt palīdzību tādā vai citādā ķibelē.
Kuram autovadītājam gan kādreiz uz ceļa nav nācies meklēt palīdzību tādā vai citādā ķibelē. Jo īpaši nozīmīgi tas ir uz lauku ceļiem, kur satiksme ir gaužām niecīga, bet ceļi pavasarī baļķu vedēju izdangāti. Ja sēdi mazā zemā mašīnītē bez pietiekamas pieredzes un autiņa jaudu pārvērtē, tad gadās arī iestigt. Ko darīt, ja paša spēki kļūmes novēršanai ir par vājiem un pat pēc pāris stundu gaidīšanas neviena mašīna garām nebrauc? Šajos brīžos lamā pats sevi, atkal un atkal prātā attin filmiņu, kāpēc tā notika un visbeidzot – piesauc palīdzību no Visaugstākā.
Nesen man tā gadījās Pedeles pusē. Kad zaudēju visas cerības un centos atcerēties bezgaldaudzos redzētos raidījumus televīzijas kanālā Discovery par izdzīvošanu un paņēmieniem, kā autiņam atdot tam pienākošās funkcijas, uz vientuļā lauku ceļa ieraudzīju kādu skolnieku Jāni, kurš devās mājup. Uzzināju, ka viņš dzīvo meža ielokā dažus simtus metru no iestigušās mašīnas. Puisis bija visnotaļ atsaucīgs un pēc pārdesmit minūtēm viņš ieradās jau pārģērbies, turklāt ar tik ļoti vajadzīgo lāpstu. Tā gan daudz nelīdzēja, taču, pateicoties viņam, glābšanas pasākumā izdevās iesaistīt vēl citus kaimiņus un, pabāžot priežu skujas zem auto riteņiem, to kopējiem spēkiem izstūmām itin ātri.
Kā vēlāk uzzināju, pedelieši parasti esot izpalīdzīgi. Tiesa, vienu no izpalīdzēm labi pazinu, bet tas nemaina lietas būtību. Kā sacīja šī sieviete, ja nespēsim palīdzēt, tad vismaz nelaimē būsim kopā. Šādi vārdi veldzē sirdi un liek domāt, cik aplams ir teiciens – labāk saburzīts rublītis nekā pliks paldies.
