Paldies!

Ļoti gribētos rakstīt par kaut ko skaistu un neitrālu, bet diemžēl apstākļi mūsu pusē tādi, ka ne par ko citu nevaru padomāt, kā vien par karu Ukrainā. Pat citus darbus darot, pieķeru sevi pie tā, ka gribas paraudzīties jaunumos, kas notiek Ukrainā.

Nesen lasīju kādu ieteikumu – tā vietā, lai koncentrētos uz pasaules problēmām, jākoncentrējas uz ticēšanu, mīlestību, pārpilnību, pašizglītošanos un iekšēju mieru, jābūt pateicīgam. Es tiešām esmu pateicīgs!

Esmu pateicīgs par to, ka pie mums viss ir salīdzinoši mierīgi – neviens neuzbrūk, neposta, nekrīt aviācijas bumbas, nenogalina cilvēkus. Esmu pateicīgs par to, ka esam pietiekami paēduši un pārtikuši un varam palīdzēt tiem, kam šobrīd ir grūti. Esmu pateicīgs par to, ka esam iejūtīgi, līdzjūtīgi, ka, neskatoties uz pēdējo divu gadu notikumiem pasaulē, kas šķietami mūs sašķēla, mēs tomēr varam atkal būt vienoti, palīdzot tiem, kas patiešām saskārušies ar lielu nelaimi.

Esmu pateicīgs, ka mums ir rūgta pieredze un laba atmiņa, kas ļauj atcerēties to, kas mums ir nodarīts pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados un arī turpmākajos piecdesmit, un ļauj saprast, ka šādiem kaimiņiem ticēt un uzticēties nedrīkst.

Esmu pateicīgs par to, ka atšķirībā no Moldovas, Gruzijas un Ukrainas esam parūpējušies par savu drošību, lai pie mums netiktu izveidotas Ziemeļosetijas, Piedņestras un Luhanskas republikas, lai nebūtu jātrīc un jādreb par to, kurā brīdī mums nogriezīs Daugavpili vai Latgali.

Esmu pateicīgs par to, ka karu varu saukt par karu, okupantus par okupantiem un varu teikt un rakstīt, ko domāju, nebaidoties par to, ka mani spēka struktūras par to arestēs un uzliks sodu vai ietupinās uz 15 gadiem.

Esmu pateicīgs par domas, viedokļa un pārvietošanās brīvību, par mūsu pašu himnu, mūsu pašu karogu, valodu un tiesībām tajā runāt, dziedāt un izteikties. Paldies mums pašiem, jo tie esam mēs, kas izvēlamies šīs brīvības. Paldies!