Gunta Lukstraupe
Lieldienas gaidot
Olu svētku priekšvakarā
Bērni pazūd savā vaļā.
Viņi vēlas noskaidrot,
Kā tie meža zaķi prot
Olas skaisti nokrāsot
Un vēl bērnus apciemot.
Rūtiņa teic Reinim, zini,
Šodien mammu nekaitini.
Tad, kad saule ies uz rietu,
Sameklēsim tādu vietu,
Kur var labi paslēpties
Un uz dārzu raudzīties.
Ņemsim tavu cepuri,
Noķersim to garausi.
Labāk tomēr lakatu,
Lai to cieši apskautu.
Teiksim zaķim, aizved mūs,
Kur tās olu straumes plūst.
Zinu, ka mums izdosies,
Nevajag tik baidīties.
Vakars sen jau krēslot sāk,
Bērniem miegs zem krūma nāk.
Reinītim sāk trīcēt rokas,
Tās patiešām īstas mokas.
Rūta satver Reinim roku,
Nu vairs nav nekādu joku.
Soļi, lai ir ļoti klusi,
Tomēr velk uz bērnu pusi.
Vēl tik mirklis un aiziet,
Klusais nācējs nu ir ciet.
Tomēr atskan milzīgs bļāviens,
Kaķa ņaudi un tāds rāviens.
Kaķis, pārbijies bez gala,
Nezin vairs, kur žoga mala.
Ātri uzskrien augstā kokā,
Mēģini nu dabūt rokā.
Suņi rej, un mamma rājas,
Visa iela nu ir kājās.
Kaimiņi nāk ārā, brīnās,
Ko tie kaimiņbērni cīnās.
Sacēluši īstu traci,
Uzdzinuši kokā kaķi.
Rūta Reinītim teic, zini,
Tiešām mammu nekaitini.
Kāp nu tagad augstu kokā,
Kaķi lēnām paņem rokā.
Reinis teic, man viss pie kājas,
Ja tā mamma grib, lai rājas.
Kājas man ir nosalušas,
Rokas kaķa saskrampušas.
Cerēsim, ka šito traci,
Nedzird mūsu meža zaķi.
Beidzot apkārt paliek kluss,
Laikam bērni miegā dus.
Rīts jau ataust tīri jauks,
Bērnus brokastīs drīz sauks.
Tur, kur beidzas žoga mala,
Bērnu brīnumiem nav gala.
Zaķi tomēr atnākuši,
Skaistas olas salikuši.
