Smiltenē, Rīgas ielā, pie veikala uzmanības centrā nonākusi kāda pensijas vecuma sieviete, kura iet klāt garāmgājējiem, tostarp skolas vecuma bērniem un lūdz naudu. Daudzdzīvokļu māju kvartālā un veikala tuvumā pensionāri var sastapt pat vairākas reizes dienā, daļa apkārtnes iedzīvotāju to vairs nespēj izturēt, jo nevar vairs mierīgi iziet no mājas, kad lūdzēja jau klāt, turpretī citi garāmgājēji dāsni atver savus maciņus vai uzdāvina viņai nepieciešamo – vienreiz tā ir kafija, otrreiz siers, sviests un gaļa.
Santa Sinka
“Dariet kaut ko, lūdzu! Viņa pat nekaunas skolēniem prasīt naudu. Tie, kas mēs te dzīvojam, vairs uz iežēlināšanu neuzķeramies. Jaunībā tā sieviete bija pati skaistākā meitene skolā, nāca no situētākas ģimenes kā daudzi citi. Tagad pārvērtusies līdz nepazīšanai, izkritusies svarā. Nevajadzēja tā dzert un tagad pasakas stāstīt,” stāsta viena no daudzdzīvokļu nama iedzīvotājām, kura pati savulaik skolas laika biedrenei aizdevusi naudu.
Arī vietējā veikala pārdevējas nav mierā ar notiekošo viņu acu priekšā. Kad naudas nav, tad kundze to prasa citiem, bet, kad ir, pie veikala piebrauc taksometrā. Pagājušajā ceturtdienā “Ziemeļlatvija” sastapa iepriekš minēto sievieti ‒ 64 gadus veco Līgu ‒ pie veikala apmeklētājiem prasot 80 centus.
Uz jautājumu, kas liek šādi rīkoties, Līga atbild: “Jā, es ubagoju. Kā tad, ka man ir vajadzīga palīdzība. Man nav naudiņas, pensija arī cauri. Dzīvoju kopā ar civilvīru, īrējam dzīvokli tepat netālu. Bērnu nav. Rēķini lieli, par siltumu ziemā ļoti dārgi jāmaksā, vēl arī komunālie maksājumi. Pensija man ir tikai 235 eiro. Prasu cilvēkiem, lai iedod kādu kapeiku, lai varu olas vai pienu nopirkt. Vairāk jau neko neprasu, kad ir nauda, tad te nenāku. Samērā ātri izbeidzas, nomaksājot visus maksājumus.”
Viņa “Ziemeļlatvijai” apgalvo, ka jūtas ļoti nepatīkami ubagojot, sajūtas esot šausmīgas. Taču vispār cilvēki esot laipni un atsaucīgi. Tieši tobrīd, sarunas laikā, klāt pienāca svešs vīrietis un uzdāvināja Līgai kafiju, ko no rīta viņam bija lūgusi. Sieviete acumirklī atplauka smaidā un pateicās dāsnajam svešiniekam. “Es ubagoju no 1. decembra, ātrāk ne, vasarā un rudenī varēju iztikt. Mums abiem ir otrās grupas invaliditāte. Ar taksi braucu tāpēc, jo vīrs nevar paiet, viņam kājas pūst nost. Man pašai ir cukura slimība, vakar biju Valmierā slimnīcā, bet lūdzos, lai mani palaiž mājās, parādā esmu jau par iepriekšējo reizi,” stāsta pensionāre.
Viņa apgalvo, ka dzīvo pieticīgi un alkoholu nelieto, jaunībā vien esot iedzērusi liķieri un šampanieti. Bet ir cilvēki, kuri apgalvo pretējo. Vaicājot, kā darbspējīgā vecumā pelnījusi iztiku, pensionāre vien nosaka, ka kolhoza laikā bijusi kultūras darbiniece Jelgavas pusē.
Smiltenes novada Sociālajā dienestā “Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka Līgai ir sniegta nepieciešamā palīdzība un neesot gluži tā, ka iztikt nevarētu. Novadā dzīvo arī tādas ģimenes, kurām ienākumu mēnesī ir krietni mazāk, taču tās ķepurojas saviem spēkiem un uz ielas nenāk pretī ar izstieptu roku. Sociālajam dienestam ir zināms šīs sievietes dzīvesstāsts.
Dienesta vadītāju Anitu Šteinbergu uz ielas Līga atpazīst, tāpēc viņai naudu neprasa, toties kolēģēm ir nākusi klāt un jautājusi, vai nevar palīdzēt, nosaucot konkrētu summu. “Esam ar šo sievieti vairākkārt runājuši, bet mums nav tiesību rīkoties attiecībā uz ubagošanu. Pieļauju, ka viņa turpinās šādi rīkoties, kamēr būs, kas dod. Ja tiek traucēta sabiedriskā kārtība, iedzīvotājiem par to ir jāziņo policijai,” norāda A. Šteinberga.
Smiltenes novada Pašvaldības policijas priekšnieks Normunds Liepa stāsta, ka pēdējā mēneša laikā gandrīz katru dienu cilvēki zvana un sūdzas par sievieti, kura visbiežāk ubago Rīgas ielā, bet dažkārt ir manīta arī pilsētas centrā. “Vismaz padsmit reizes ar šo kundzi esam veikuši pārrunas, ir sastādīts arī administratīvā pārkāpuma protokols par ubagošanu. Veselības dēļ esam piedāvājuši nogādāt viņu ārstniecības iestādē, uz ko saņēmām atteikumu,” atklāj N. Liepa. Diemžēl reālu risinājumu neviens neredz.
