Piektdienas pievakarē Valkas novada centrālās bibliotēkas telpās pulcējās detektīvžanra cienītāji un literatūras interesenti, lai tiktos ar rakstnieci, žurnālisti un režisori Daci Judinu un mūziķi Arturu Nīmani.
Sintija Kvēpa
Jāatzīst, ka uz tikšanos devos ar zināmu skepsi un šaubām gan tādēļ, ka par “Detektīvklubu” un tā aktivitātēm ir samērā maz informācijas, gan tāpēc, ka detektīvromānu žanrs latviešu rakstniecībā nīkuļo un pagaidām kvalitatīvi nespēj konkurēt ar ārzemju kriminālromānu meistariem. Neraugoties uz lielo svešzemju kriminālromānu klāstu, Dacei Judinai ir izdevies iekarot latviešu lasītāju sirdis, un jau trešo gadu pēc kārtas viņas detektīvromāni ierindojas lasītāko grāmatu topā. Lasītāji īpaši iecienījuši autores detektīvromānu “Dīvainais Līgovakars”, kurš 2013. gadā pēc Lauku bibliotēku atbalsta biedrības datiem ierindojās lasītāko oriģinālprozas topa augšgalā un šogad piedzīvos atkārtotu izdevumu.
Pirmo detektīvromānu “Tik vienkārši” žanra meistare izdeva 2010. gadā, bet rakstīšanas aizsākums meklējams 1993. gadā, kad autore no režisores darba televīzijā bija pārgājusi uz rakstošo žurnālistiku. Darbs Iekšlietu ministrijas izdevumā “Likuma Vārdā” un iepazītā policijas darba ikdiena kļuva par pamudinājumu vākt informāciju, analizēt, iepazīt, meklēt atbildes uz procesiem sabiedrībā, lai vēlāk šīs prasmes izmantotu rakstniecībā. Jautāta par pievēršanos šim sarežģītajam žanram, autore saka: “Mani vienmēr ir interesējuši procesi sabiedrībā. Aiz katra nozieguma slēpjas kāda salauzta dzīve, kāds cilvēks, kurš ir pārkāpis mazo sarkano līniju. Vienā brīdī saprotu, ka avīzē visu nenodrukāsi un visu neizstāstīsi, tad nekas cits neatlika, kā rakstīt krimiķus.”
Tikšanās laikā spilgti izpaudās Daces Judinas kā režisores dotības. Pasākuma gaita bija pārdomāts, aizrautīgs autores stāstījums par literatūru, atmiņas par ģenerāli Aloizu Blonski mijās ar literāro darbu fragmentu lasījumiem un dziesmām, vakaru papildināja pavadošā multimākslinieka Artura Nīmaņa videoprojekcijas kaut pats mūziķis palika neatklāts.
Īpaši spraiga izvērtās cīņa starp pasākuma apmeklētājiem, kurā katram bija iespēja dāvanā saņemt kādu no autores grāmatām. Ikviens varēja atsvaidzināt savas zināšanas detektīvfilmu atpazīšanā gan raugoties filmu kadros, gan dzirdot tikai kinofilmas skaņu celiņu, kā arī iejūtoties detektīvu ādā un ļaujot vaļu fantāzijai mēģinot atpazīt priekšmetus vairākkārtīgā palielinājumā.
Lielākais vakara ieguvums bija kārtējais apliecinājums, ka Latvija ir bagāta ar radošiem, interesantiem un aizrautīgiem cilvēkiem, kuri nebaidās uzdrīkstēties piepildīt savus sapņus. „Nevajag baidīties, ja ir ko teikt, ja gribas ietekmēt procesus, vajag vien darīt,” tā Dace Judina, kuras aizrautība un darbošanās šķietami nesavienojamās jomās ir lielisks pierādījums pašas teiktajam.
