Jau rakstījām, ka Strenču novada kultūras centrā no 18. februāra ir jauns vadītājs – Edijs Frīdenbergs. Atgādinām, ka viņa kandidatūru šai vakancei pašvaldība izraudzījās konkursā, kurā pieteicās pieci pretendenti.
Sandra Pētersone
Kultūras cilvēki ir sabiedrībā redzami, jo viņi nesēž tikai savos darba kabinetos, bet arī rīko publiskus pasākumus un paši tajos piedalās. Tālab arī “Ziemeļlatvija” uzaicināja Ediju Frīdenbergu uz plašāku interviju, lai Strenču novada ļaudīm būtu priekšstats, kam tad turpmāk uzticēts vadīt kultūras dzīvi novadā.
– Kāpēc izlēmāt startēt šajā konkursā?
– Darba piedāvājumu kultūrā nav nemaz tik daudz. Jau pirms tam strādāju kultūras jomā. Kad uzzināju par šo konkursu, atrados brīvprātīgajā darbā Bulgārijā. Sekoju līdzi tam, kas notiek Latvijā, un domāju par lietām, ko gribu turpināt darīt. Gada laikā bija pietiekami daudz laika par to domāt. Sekoju līdzi arī amata vakancēm kultūras jomā, un Strenči bija viens no novadiem, kur šo vakanci izsludināja. Tāpēc arī pieteicos.
– Jau iepriekš stāstījāt, ka četras sezonas strādājāt Gulbenes kultūras centrā par pilsētas pasākumu organizatoru. Kāpēc no šā darba aizgājāt?
– Vēlējos iesaistīties Eiropas brīvprātīgajā darbā. Taču Eiropas Savienības programma “Jaunatne darbībā” šajā ziņā ir paredzēta jauniešiem vecumā no 18 līdz 30 gadiem. Man tā bija iespēja ielēkt pēdējā vilcienā. Kad pieteicos brīvprātīgajā darbā, man bija 29 gadi. Šogad janvārī pārrados mājās no brīvprātīgo darba Bulgārijā 30 gadu vecumā. Esmu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi redzēt un apgūt kaut ko jaunu. Brīvprātīgais darbs Bulgārijā bija ļoti vērtīgs. Turklāt tās bija arī valodas mācīšanās un ceļošanas iespējas. Strādāju divās pilsētās – Sofijā un Veliki Preslavā, kas ir Bulgārijas vēsturiskā galvaspilsēta. Sofijā darbojāmies ar dažādiem sociālajiem projektiem, iesaistījām tajos bērnus un vietējos jauniešus, aktivizējot viņus uz darbiem, kas saistīti ar vidi un vides sakopšanu. Piemēram, krāsojām parkā soliņus un katru soliņu veltījām kādai grāmatai. Bērnu slimnīcā apzīmējām rentgena telpas. Iekārtojām bērnu laukumus, bet bērnudārzos bērniem mācījām, kā stādīt puķes un kokus. Savukārt Veliki Preslavā darbojos kā brīvprātīgais arheoloģijas projektā.
Ceļošana ir neatsverama pieredze arī tāpēc, lai redzētu, kā cilvēki dzīvo citās valstīs, un novērtētu, cik Latvija tomēr ir brīnišķīga. Mēs brīžiem čīkstam, ka mums nav tā un tā un cik mums ir slikti. Taču, kad aizbrauc uz ārzemem, redzi, – jā, varbūt tur ir valsti ar labāku ekonomiku un cilvēkiem ir vairāk naudas, taču ir kādas citas lietas, kā viņiem nav. Latvija ir skaista un šeit ir miljoniem iespēju, tikai dažreiz nepieciešams saņemties un izslēgt sevī “depresīvo latvieti”. Un tad jau viss notiek.
– Jūsu dzimtā puse ir Gulbenes novada Stāmeriena. Ko zinājāt par Strenču novadu, pirms sākāt šeit strādāt?
– Gandrīz neko. Man šajā pusē nebija neviena paziņas, līdz ar to nebija arī viedokļa un stereotipu par šo vietu. Zināju vien to, ka šajā pusē ir spēcīgi zemnieki un sakopti lauki. Strenči var lepoties ar savu sakoptību un augsto pašcieņu, kas, manuprāt, nav pārspīlēta. Man ļoti patīk, ka strencēnieši paši sevi ciena. Tas dod cerību, ka viņi ciena arī citus.
– Ko jau esat paguvis izdarīt pirmajās darba nedēļās?
– Man viss vēl ir jauns, un tā tas būs vēl gada garumā. Turklāt cilvēks nekad nevar visu zināt. Ja kādam ir kāds padoms un viņš vēlas man palīdzēt, ar lielāko prieku esmu gatavs palīdzību pieņemt. Jau esam sākuši gatavoties Gaujas plostnieku svētkiem, kas Strenčos notiks 21. maijā. Lielās fundamentālās lietas – plostnieki, plosti, koncerti, vakara balle – paliks, taču ir pāris ideju, kā to visu kuplināt, vēl vairāk attīstīt un padarīt vēl interesantāku. Par to ļoti cītīgi domā šo svētku režisore Sarmīte Caune, un notiek kopīgs darbs. Es neesmu atnācis uz Strenču novadu neko reformēt un teikt “šādi te nevarēs darīt”. Absolūti nē. Esmu atnācis kopīgi strādāt ar cilvēkiem, kuri jau darbojas kultūrā, un palīdzēt viņiem, varbūt kādā brīdī pamest kādu ideju. Priecāšos, ja pasākumu kļūs arvien vairāk un tos apmeklēs vēl vairāk cilvēku.
– Kultūras centra vadītāja amats nozīmē arī administratīvu darbu, dažādu dokumentu kārtošanu. Vai dosiet savu pienesumu arī radošajā jomā?
– Mani amata pamatpienākumi patiešām ir administratīvās lietas. To visu es apgūstu, mācos un daru. Radošais darbs manā gadījumā šobrīd varbūt paliek otrā plānā. Taču Strenčos, Sedā, Jērcēnu un Plāņu pagastā jau strādā cilvēki kultūras jomā, kuru pienesums ir radošas idejas pasākumiem. Mans pienākums ir paņemt viņiem nost darbu ar dokumentiem, lai viņi var radoši lidot un veidot arvien labākus pasākumus. Jāteic, ka Strenču novadā ir brīnišķīga vide, kas sniedz iedvesmu. Var sēdēt pie Gaujas, aizbraukt uz Sedas purvu vai pastaigāt pa mežiem. Esmu ļoti apmierināts ar dzīvi Strenčos. Man patīk šī mazpilsēta, un domāju, ka Strenčiem ir daudz, ar ko lepoties: gan ar saviem izdarītajiem darbiem, gan savu attieksmi pret svešiniekiem. Neesmu redzējis nevienu cilvēku, kurš uz mani skatītos šķībi. Visi ir smaidīgi, pozitīvi. Cilvēki vēlas gan iepazīties, gan aprunāties, novēl veiksmi.
– Esat kultūras cilvēks. Kāda ir jūsu pieredze pašdarbībā?
– Ļoti patīk dejot. No četru gadu vecuma esmu dejojis tautas dejas un vēlāk arī citas dejas, esmu spēlējis Gulbenes Tautas teātrī, Stāmerienas amatierteātrī un studentu teātrī, kad mācījos Rīgā. Ja kādam Strenču tautas mākslas kolektīvam pietrūkst dalībnieka, esmu gatavs līdzdarboties, ja vien pietiks spēka un varēšanas. Piebildīšu, ka Latvijas Kultūras koledžu absolvēju kā diplomēts kultūras menedžeris un amatierteātra režisors.
– Kādi ir jūsu hobiji?
– Viens no tiem ir makšķerēšana. Tagad esmu pārgājis uz spiningošanu, foreļu ķeršanu. Man patīk pavadīt laiku dabā, staigāt garus kilometrus, jaukt bebru dambjus. Dabā vislabāk varu sakopot domas. Patīk lasīt grāmatas, jo interneta un datora pēdējā laikā ir stipri par daudz. Patīk ceļot un ar nedaudz azartisku piesitienu, jo esmu stopētājs. Pērn vasarā šādi apceļoju pusi Grieķijas, pirms diviem gadiem biju Baltkrievijā uz hokeja čempionātu. Tas nemaz nav tik bīstami, kā pieņemts uzskatīt. Es domāju, ja pats centies būt labs, tad arī pasaule ar katru dienu kļūst labāka. Ja tu izturies pret cilvēkiem labi, tad arī viņi pret tevi izturas tāpat. Ja tu smaidi, tad arī tev smaidīs pretī.
