Galvenais – neslimot. Tā ir frāze, ar kuru mūsdienās cilvēki pabeidz vai pat iesāk sarunu, sastopoties ar ilgāk neredzētu paziņu un noskaidrojot, kas šajā nesatikšanās laikā noticis.
Pavisam dīvaini, bet esmu nākusi pie atziņas, ka tagad, kad Latvija ir it kā spērusi milzu soļus attīstības virzienā, medicīnas pakalpojumi mīņājas uz vietas vai pat acīmredzami ripina atpakaļgaitā.
Pirms gadiem, kad pēc dienišķās maizes klaipa bija jāstāv garā rindā, bet desas luņķis jāiegūst ņemot talkā elkoņu cīniņu, bieži teicām – tikai tad, kad nokļūsti slimnīcā, saproti, kādas tik slimības nenomoka cilvēkus.
Kas notiek tagad? Tev nemaz nevajag tikt līdz (nedod, Dievs, nokļūt!) medicīnas iestādei, lai ik dienas redzētu, dzirdētu un sajustu slimu cilvēku izmisumu visapkārt. Un tas nebūt nav saistīts ar atklātības vai kā citādi nosauktu laikmetu.
Toreiz, kad slimnīca un visu profilu mediķi bija teju katrā pilsētā, parasti sarežģītāku likstu gadījumā devāmies uz Rīgu, un galvaspilsētas slimnīcu ārsti turēja kanti. Ne mazums gaišu prātu bija arī provinces slimnīcās, bet mums tik ļoti patika mēļot par to, ka “redz’ gudrākie jau paliek Rīgā”.
Sens tik sens ir tas stāsts… Tagad, kad cilvēks parastais ir iespiests stūrī, jo viņš zina, ka nopietnu veselības problēmu gadījumā visdrīzāk viņam nebūs naudas, lai palīdzētu sev vai tuviniekiem, atliek tikai gremdēties atmiņās un domāt labas domas, lai tiem ārstiem un māsiņām, kuriem šī profesija ir sirds aicinājums, pietiktu spēka celt un velt to milzīgo nastu, ko mūsu politiķi nezin kāpēc sauc par veselības aizsardzību.
Galvenais – neslimot! To gan novēlu ikvienam.
