Santa Sinka
Var jau būt, ka tas ir tikai mīts, bet, paraugoties apkārt, šķiet aizvien vairāk cilvēku pievērsušies aktīvam dzīvesveidam visa gada garumā. Šoziem Smiltenes pusē itin bieži varēja manīt nūjotājus, garo pastaigu cienītājus, sniegotās ziemas dienas un lietainais laiks netraucēja arī skrējējiem. Atceros auksto ziemas dienu, kad, sēžot siltā mašīnā, pabraucu garām kādam velosipēdistam. Aizdomājos, kādiem jābūt priekšnosacījumiem, lai sportotu aukstajā laikā, bet pēc tam nesaaukstētos. Ieminējos par to draugiem un paziņām, kuriem vienas īstas atbildes nemaz nebija, jo vieni rudens un ziemas sezonā izvēlas sportot treneru organizētajās nodarbībās zālē, citi gaida pavasara silto gaisu, lai varētu vingrinājumus izpildīt dabā.
Nekas cits neatlika, kā meklēt cilvēku, kuru nebiedē ziemas aukstums, viltīgais pavasaris, karstā vasara un lietainais rudens. Šādi aktīvisti ir vairāki, bet, kā man teica viens Smiltenes uzņēmējs: “Ja tev vajag kādu, kurš patiešām ar savu piemēru iedvesmo citus, tad īstais cilvēks ir Guntis Viļums. Viņš jau trīs gadus nepiedalās sacensībās un visu, ko dara – dara vienīgi sevis dēļ.”
Uzrunājot Smiltenes ģimnāzijas un Smiltenes tehnikuma fizikas, ekonomikas un uzņēmējdarbības skolotāju Gunti Viļumu, viņš jutās mazliet pārsteigts, taču ir atvērts sarunai. Jāpiebilst, ka viņš ne tikai skrien, brauc ar velosipēdu un slēpo, bet arī līdz vēlam rudenim rūdās zem Tepera slūžām (tautā dēvētā ūdenskrituma). Vēl viņš ir klāt visos skolas pasākumus, jo spilgtākos mirkļus iemūžina fotogrāfijās.
Jānovērtē fiziskā sagatavotība
“Jau no skolas laikiem esmu bijis aktīvs. Atceros, cik vien bija iespējams, tik sportoju. Protams, ir bijuši arī pārtraukumi, bet pēdējos astoņus gadus esmu tam pievērsies nopietnāk. Riteņbraukšanas sacensībās esmu piedalījies Latvijā, Igaunijā, Austrijā un Somijā. Vasarās uz velosipēda apceļoju Latviju un nedaudz arī kaimiņvalstis. Gribētu aizbraukt arī uz Norvēģiju un tur paceļot ar velosipēdu, bet izmaksas ir lielas un arī vietējo valodu nepārzinu. Pēc statistikas sportam gadā veltu 700 stundu, dienā vidēji divas. Mans dzīves moto ir – optimistiem pieder pasaule, pesimisti ir tās vērotāji,” savu aizraušanos ar veselīgu dzīvesveidu raksturo ekonomikas skolotājs.
Viņš visiem iesaka izbaudīt to, ko sniedz sportošana, – enerģiju, edrenalīnu, labu veselību, nostiprina imunitāti un attīra prātu no nevajadzīgām domām. “Skola diezgan daudz dod pa smadzenēm, it sevišķi, ja brīvajā laikā nav fiziskas slodzes. Piemēram, skrienot es izdomāju visu, ko vajadzēs darīt nākamajā dienā. Tāpēc visam ir jābūt līdzsvarā. Ja skolā nav stundu, tad izbraucu vai izskrienu kādu loku no rītiem, ja ir, tad pēc darba. Sportoju visu cauru gadu. Svarīgākais, aktivitātēm jābūt regulārām. Arī man sākums bija mocības, bet ar laiku tā pierodi, ka bez sportošanas savu ikdienu nemaz nespēj iedomāties. Diemžēl nelaime ir tā, ka cilvēki bieži vien sākumā nenovērtē savu fizisko sagatavotību un pārcenšas, plus vēl nav izvēlēti piemēroti apavi un apģērbs, kam aukstajā laikā ir ļoti būtiska nozīme,” stāsta veselīga dzīvesveida piekritējs.
Arī mājās svaigs gaiss
“Vispār kopš aktīvi sportoju, ļoti labi jūtu, kā uzlabojas veselība, slimoju krietni mazāk. Ir jau ļoti forša pašsajūta, jo redzi, ka organisms funkcionē un var panest slodzi. Principā ziemā ir jāuzmanās no pārkaršanas. Kā jau teicu, apģērbam ir liela nozīme. Izvēlos specializēto sporta apģērbu, kuram ir trīsdimensiju šuvums, kas nodrošina siltā un aukstā gaisa apmaiņu. Apģērbā ir vērts investēt naudu. Pie visa ir jāpierod un pakāpeniski jānorūdās. Tiklīdz vasara iet uz beigām, lienu zem Tepera slūžām un arī peldos līdz pat oktobra otrai pusei. Svarīgi, lai arī mājās būtu svaigs gaiss. Istabas temperatūra nekad nav augstāka par 18 grādiem, arī tagad bieži logus turu vaļā, lai vēdinātu,” atklāj Guntis.
Jāatrod iemesls, kāpēc var
Sporta entuziasts atzīst, ka ir individuālists, tāpēc labprātāk skrien un brauc ar velosipēdu viens pats. Izrādās, ka arī Guntim reizēm sevi nākas piespiest treniņam. Taču viņam ir teiciens, kas noderēs ikvienam, kad gribēsies pateikt – šodien nē, es labāk rīt. “Vienmēr vajag atrast iemeslu, kāpēc es varētu iet skriet vai braukt ar velosipēdu, nevis domāt, kāpēc es to negribu darīt, jo atrunas ātri vien izdomās jebkurš,” Guntis atradis veidu, kā sevi vislabāk motivēt.
Lai treniņš nepārvērstos mocībās, skriešanai jāizvēlas piemēroti apavi, šosejai vieni, bet skriešanai pa mežiem ‒ otri. Tas pats attiecas arī uz velosipēdiem. Guntim pirms kāda laika tie bija četri, tagad trīs. “Šosejas velosipēds ir viegls un labas kvalitātes, lai braucot ir maza pretestība, ceļojumiem ir ar lielākiem riteņiem un bagāžnieku, lai var salikt visas somas, bet braukšanai pa mežiem ‒ ar labiem amortizatoriem. Vai man ir mašīna? Nē, sievai ir, bet braucu es,” smejoties saka skolotājs.
Tiesa gan, Guntis ir aktīvs, taču pēdējos trīs gadus sacensībās vairs nepiedalās, kaut arī panākumi bijuši gan MTB riteņbraukšanā, gan šosejā. “Sacensības šosejā ir bīstamas, jo, braucot grupā, ja viens krīt, tad pārēji līdzi. Pastāv augsts risks satraumēties. Varbūt jauniem nav tik traģiski, kauli ātri sadzīst, bet man tas prasīja ilgu laiku,” saka sporta entuziasts.
Ja redz, ka otrs var,
gribas pašam
Skolotājs ir arī aktīvs sociālo tīklu lietotājs. Viņa sportiskajām aktivitātēm skolēni, darba kolēģi un draugi seko līdzi feisbukā. Bieži vien pie fotogrāfijām var izlasīt komentārus, kuros Gunti kāds uzslavē par apņēmību un izturību. Un tas ir pelnīti. Skolotājs šoziem vien ir noskrējis vairākus simtus kilometru, pat ja termometra stabiņš noslīdējis līdz mīnus divdesmit grādiem. Vienā reizē viņš vairāk par 25 kilometriem neskrien. Turpretī ar velosipēdu mēro krietni vairāk kilometru. “Ja domā nobraukt trīsdesmit, četrdesmit kilometru, tad nemaz nav vērts ģērbties un doties laukā. Citreiz ceļā pavadu piecas stundas. Citi brīnās un prasa, vai ēst negribas. Ja pareizi esi uzņēmis nepieciešamās uzturvielas, tad pietiek, ja paķer līdzi kādu batoniņu vai banānu un obligāti ūdens pudeli. Bet nekādu mugursomu ar cāļiem un tītariem līdzi nevadāju,” stāsta Guntis.
Viņu priecē tas, ja izdodas iedvesmot citus fiziskām aktivitātēm. To visvienkāršāk ir izdarīt ar savu personisko piemēru. Ja redz, ka tu vari, arī citam gribas. Arī no saviem skolēniem Guntis dzirdējis sakām: “Skolotāj, es arī sākušu sportot!”
Lai šādas vēlmes izskan aizvien biežāk un katram izdodas atrast sev piemērotāko nodarbošanos un no tā gūt prieku dzīvē. Guntis ir spilgts piemērs tam, ka nav jāskatās pasē uz savu gadu skaitli, ir tikai jāsāk darīt. Grūtības, šķēršļi un slinkums piemeklē pat vissīkstākos cilvēkus, taču viņi to pārvar, jo apzinās, ka dara to sevis dēļ.
