Aizvadītajās brīvdienās divas dienas skatījos Vidzemes amatierteātru izrādes. Jāatzīst, dažas patika, dažas – ne visai, bet bija arī tādas, kas patiešām pārsteidza ar aktieru meistarību, izrādes kopējo noskaņu un izteiksmes veidiem. Skatoties Valkas pilsētas uzvedumu “Ragana”, apbrīnoju, cik ļoti atbrīvoti bez aizspriedumiem aktieri iejutās tēlos, un apzinos – ne katrs to spētu. Tas vēl jo vairāk liek man cienīt cilvēkus, kuri spēj tik ļoti nodoties savam vaļaspriekam, ka nekas cits viņus īpaši nesatrauc un nespēj izsist no sliedēm. Tāpat priecājos par ikvienu Valkas pagasta amatierteātra “Rūdis” iestudējumu, jo noskatoties viņu izrādes, labs noskaņojums ir garantēts. Lai gan abu šo kolektīvu režisori – Aivars Ikšelis un Evija Smane – ir izvēlējušies pavisam atšķirīgu izteiksmes ceļu un lugu tematiku, tomēr abu kolektīvu dalībniekus vieno tas, ka viņiem tik tiešām patīk, ar ko paši nodarbojas savā brīvajā laikā. Un to nevar nepamanīt, jo visiem uz skatuves acis mirdz un skatītāji var sajust pozitīvu enerģētiku. Tas tiešām ir tik forši, ka izdodas atrast savu īsto vaļasprieku, kuram nav žēl veltīt ne laika, ne naudas, ne pacietības.
Šo sestdien jau trešo gadu pēc kārtas notiks vēl viens feins pasākums “Kūku konkurss”, kurā piedalīsies meistari, kuru vaļasprieks ir kūku cepšana. Un tas nebūt nav viegls darbiņš, vairākas stundas rosīties ap vienu kaprīzu lauku torti, taču rezultāts ir tā vērts. Un ja vēl izdodas savu vaļasprieku pārvērst par ienākumu avotu, tas taču pavisam ir apsveicami. Pazīstu dažas kūku meistarienes, kuras no biklām saimniecītēm izaugušas par īstām sava aroda pratējām. Viņām sākumā bija tikai liela interese un vēlme pamēģināt, pēc tam jau tas kļuva par īstu vaļasprieku. Novēlu ikvienam atrast savu vaļasprieku un tam nodoties no sirds.
