Pēc tiem viedokļiem, kuros rakstu par klaiņojošiem suņiem Smiltenē, es sev apsolu – šis būs pēdējais. Bet tā nenotiek, jo nekas jau nemainās.
Man nekas nav pret suņiem, man tie patīk un arī mūsu ģimenei vienmēr ir bijis šis mājas mīlulis. Tas rada dzīvesprieku un, lai tur vai kas, allaž tevi sagaidīs mājās priecīgs. Tāpat kā māja bez grāmatām nav māja, tā arī bez suņa. Bet diemžēl ir cilvēki, kuri domā citādāk.
Pirmdienas vakarā vedu ārā savu taksīti. Jau tā nelielo pastaigu nācās pārtraukt, jo cauri blakus māju pagalmiem (Rīgas un Limbažu ielā) skrēja tas pats lielais suns, ko pēdējā pusgadā esmu manījusi itin bieži. Cik nu tumsā varu saskatīt, viņa kažociņš ir gaišs, pelēcīgi balts, bet purniņš tumšāks. Tas noteikti nav bezsaimnieka suns, jo to nekad nevarēs redzēt no rītiem un dienas laikā. Tikai vakaros. Katru reizi, kad to redzu, viņš vai nu skrien no Rīgas ielas trešā nama puses vai uz to. Visticamāk, dzīvo kaut kur aiz tām mājām uz Lazdu kalna pusi vai Raiņa ielas.
Var jau smieties, bet, ieraugot šādu suni brīvā dabā, mani pārņem nedrošības sajūta. Tādos gadījumos uzreiz mainu virzienu vai arī meklēju tuvāko kāpņu telpu. Šāda situācija pilsētā nav normāla. To pavisam nesen “Ziemeļlatvijai” ielu intervijā atzina arī vairāki uzrunātie smiltenieši. Toreiz kāda jaunā māmiņa stāstīja, ka, pastaigājoties kopā ar bērniem, lielos suņus mana Raiņa ielā un tuvāk pilsētas robežām.
Varbūt jums ir ierosinājumi, kā šo problēmu atrisināt, vismaz mazināt?
