Ceturtdien Valkas pilsētas kultūras nama mazajā zālē notika biedrības “Valkas dāmu klubs” literāri muzikāls vakars, kurā ceļu pie lasītājiem uzsāka Tamāras Elziņas grāmata “Sieviete durvīs”.
Sintija Kvēpa
Grāmatas atvēršanas svētki kuplā skaitā pulcēja gan Latvijas Politiski represēto apvienības Valkas nodaļas biedrus, gan Tamāras draugus, radus un domubiedrus. Kaut gan valcēniešiem reti izdodas savu radošo darbību noslēgt ar grāmatas izdošanu, ar nožēlu jāatzīst, ka pasākumā neredzējām Valkas novada Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes nodaļas pārstāvjus, un neviļus rodas jautājums, vai mūsu nācijas, novada vēsture ir lemta aizmirstībai? Atgādināsim, ka šī nodaļa veido kultūrpolitiku un ietekmē kā kultūras, tā arī izglītības norises novadā un vēsturiska romāna iznākšana ir pietiekami nozīmīgs notikums Valkas novada kultūras dzīvē.
Tamāras likteņbrālis un tālā Šegārovskas ciema kaimiņš Ziedonis Grūbe pamatoti atzīmēja, ka „katrai ģimenei, kas piedzīvojusi izsūtījumu, šī grāmata ir kā nosacīts piemineklis”, jo tā ne tikai ietver autores ģimenes vēsturi, bet ir cieši savijusies ar citu valcēniešu ģimeņu likteņiem un stāstiem. Tieši tikšanās 2014. gadā ar vecmāmiņas un mātes 1949. gada 25. marta likteņbiedriem mudināja autori „atvērt līdz galam durvis represiju gadiem, pastāstīt par savas dzimtas un toreizējā Valkas rajona izsūtītajiem, ielūkoties sievietes, mātes, meitas pusaudzes, jaunas sievietes precību gados, arī mazu bērnu likteņos”.
Vakars, kurš notika ar Borisa un Ināras Teterevu fonda projekta “Dziedāsim mūža garumā” atbalstu, aizritēja emocionālā, sirsnīgā noskaņā, kur grāmatas fragmentus lasīja gan autore, gan pasākuma vadītāja un organizatore Mārīte Magone. Lasījumus paspilgtināja pārdomātā dziesmu izvēle, kuras vienoja pasākuma apmeklētājus un radīja neatkārtojamu kopības un piederības sajūtu ne tikai konkrētā pasākuma norisē, bet arī kopīgā nācijas vēsturē, jo teju katra ģimene ir saskārusies ar komunistiskā režīma represijām.
Taiga Priede jeb Tamāra Elziņa pseidonīma izvēli raksturo kā likumsakarīgu: “Taiga ‒ Sibīrijā dzimusī, Priede – Latvijā augusī” un „Sibīrijas bērniem”, kā uzsvēra Z. Grūbe, „Latvija un Krievija ir kā brālis ar māsu, un katrai ģimenei, kas tur (Sibīrijā) ir bijusi, ir uzlikts savs kods un sirds vēlas atgriezties bērnības takās.” Savukārt valcēniete Spulga Šavalgina, kura dzimtenē atgriezās vien 1970. gadā, atzina, ka grāmata ļāvusi atkal izdzīvot savas dzīves notikumus un atmiņās satikties ar savējiem.
Tā kā grāmatu nevarēs iegādāties tirdzniecības vietās, autore to ir dāvinājusi visām novada bibliotēkām un tā būs pieejama katram, kuram ir svarīga nācijas un novada vēsture. Ar lielu nepacietību varam gaidīt arī Tamāras Elziņas un viņas domubiedru gatavoto represēto atmiņu krājumu, kas ļaus ikvienam ielūkoties mūsu nācijas tumšajās vēstures lappusēs un godāt upuru piemiņu.
Latviešu literatūrā vēsturiskie romāni piedzīvo uzplaukumu, turklāt tos aizvien biežāk veido pašu rakstnieku personīgā pieredze. Dažreiz šādi rodas Latvijas simtgadei veltīts vēsturisks darbs. Citreiz stāsts ir tik ļoti personīgs un klātesošs, ka tas ne tikai ir sarakstīts mūžībai, bet arī veltīts teju katram lasītājam personīgi. Daudz personīgāk nekā ierastie vēsturiskie simboli un valstiski svarīgie notikumi, šie stāsti varētu skart mūsu saknes. Nu arī Valkas novadam ir šāds, personisks, vēsturisks Taigas Priedes romāns „Sieviete durvīs”.
