Elīna Kubuliņa-Vilne
Cilvēkbērns
Šonakt aiz loga
Skumjām pārslām snieg,
Šonakt kāda maza sirds
Salst un neaizmieg.
Zeme zem viņa kājām
Rūgtas asaras dzer,
Mēness savas acis
Pār Cilvēkbērnu neaizver.
Šonakt kāda maza sirds
Tuvos, mīļos soļus
Priekšnamā gaida,
Nezināms rūgtums
Miegu prom raida,
Un vējš līdz ar viņu
Domās kliedz –
Vēl neaizmiedz,
Vēl neaizmiedz!
Cilvēkbērns, ko meklē
Pasaulē skarbā šai?
Tā tevi nesagaida,
Kaut radīta Mīlestībai.
Tā nesniedz roku,
Klēpī nepaņem,
Neapskauj, kad aizej,
Un nesauc atpakaļ.
Ak, Cilvēkbērns,
Cik mazs –
Tik sirds tev liela!
Cik ilgi var tā
Nebeidzami snigt?
Tu rokas izstiepis
Pret debesjumu
Un pūlies gaišās
Sniegpārsliņas vākt,
Bet arvien tumšāka
Kļūst bērnu dienu taka,
Un mīļie soļi
Nekad nepārnāk…
