Neviens pasaules gudrais šobrīd nevar prognozēt, kas notiks pēc trim vai četrām dienām. Galvenokārt tāpēc, ka mums kaimiņos ir milzum liela valsts ar milzum lielām ambīcijām, bet ar milzum lielām iekšējām problēmām. Militārā ziņā aizvien skaidrāks kļūst tas, ka Sīrijas konfliktu neizdosies atrisināt ar diktatora Asada pretinieku bombardēšanu. Nesen kļuvis zināms, ka sauszemes operācijās iesaistījušās pirmās čečenu daļas. Lieta tā, ka Asadam sava karaspēka gandrīz vairs nav, līdz ar to nav arī cilvēku, kas spētu darboties ar Putina dāvināto bruņutehniku. Lielākie Asada spēki ir šiītu algotņi, kurus finansē Irāna un Saūda Arābija. Savas pretenzijas piesaka arī Turcija, kas vēlas no Sīrijas atšķelt ziemeļu provinci, kuru apdzīvo turkmani.Kremļa vadošā politmafija jūtas nedroša, tāpēc sevišķi grūti paredzama tās rīcība. Faktiski situācija tāda, ka Krievijā var notikt jebkas un turklāt visai drīz, katrā ziņā līdz Jāņiem. Budžeta ieņēmumi nepildās, izdevumi tiek samazināti, samazinās algas un pensijas, un pagaidām cilvēki priecājas kaut vai par to, ka saglabājies darbs. Izmisums pārņēmis tos tūkstošus, kas savulaik bankās ņēma kredītus dolāros. Rubļus bankas piedāvāja par 12% gadā, kamēr dolāros vai eiro – tikai par 4%. Tolaik tūkstotis dolāru līdzinājās 32 tūkstošiem rubļu, tagad par tūkstoti dolāru jāšķiras no 85 tūkstošiem rublīšu. Tūkstoši ģimeņu zaudē ieķīlātos dzīvokļus. Putins aizvien mierina tautu, ka rubļu valstij pietiek, ka preces var saražot pašā Krievijā, bet tikai viens piemērs: kāds lielveikals pirms Krimas avantūras lepojās ar 40 tūkstošiem preču nosaukumu, tagad sortiments sašaurinājies līdz septiņiem tūkstošiem, nemaz nerunājot par cenām un kvalitāti.Krievijā tauta pacietīga un arī lētticīga, jo vairākums sabiedrības tic, ka slikti arī ASV un Eiropā, bet, piemēram, Latvijā, vispār cilvēki mirst badā. Bet pietiek arī izglītotu un informētu cilvēku, tostarp biznesmeņu, kuri nepakļaujas Kremļa propagandai. Šos cilvēkus Putins cenšas apklusināt vai piespiest emigrēt, pie viena lielo biznesu aizvien vairāk koncentrējot šaurā draugu lokā. Piemēram, Putins lidostu Šeremetjevā nupat atdevis draugam Rotenbergam, un tagad tiek fabricēta krimināllieta, lai arī Domodedovu atdotu Rotenbergiem.Sankcijas pret Krieviju noveda pie tā, ka ārzemju bankas nevar kreditēt nevienu Krievijas komercbanku. Situācija tik nopietna, ka Kremlis sola izplatīt obligācijas uz jebkuriem noteikumiem, bet nav dzirdēts, ka uzrastos nopietni gribētāji.Kāpēc par to tik sīki klāstu? Lieta tā, ka līdz šim esam uztraukušies par iespējamiem dažiem simtiem Sīrijas bēgļu, bet profesors Leons Taivāns pareizi secina, ka vairāk jābaidās no citiem bēgļiem. Varam tikai iztēloties, kas notiktu, ja Krievzemē sāktos iekšpolitiski satricinājumi – Baltijas valstis būtu galvenās, kurām nāktos uzņemt simtus tūkstošus, jo daudzu prātos šeit aizvien ir “Naša Riga” un “Naš Dvinsk”. Mūsu un visas Eiropas cerība tikai tā, lai Krievijā viss noregulētos mierīgi.Cilvēce vispār pieradusi dzīvot naivos priekšstatos, tāpēc arī mūsu draugi Rietumos vientiesīgi tic visam, ko gvelž Kremļa propaganda. To jau Gēbelss formulējis, ka melot jāprot tā, lai neviens nespētu ticēt, ka tik traki var melot. Man liekas, ka Rietumos naivuļu pašlaik ir pat vairāk nekā Latvijā.Naivumam un ticībai brīnumiem ir arī sociālas saknes, proti, visas kreisās un sociālistiskās idejas vispievilcīgākās šķiet tiem slāņiem, kurus uzskatām par trūcīgiem. Arī jaunatne tradicionāli iestājas par marksistiskām idejām, un to pašlaik priekšvēlēšanu kampaņā izmanto ASV demokrātu kandidāts Sanderss. Skolas ASV par brīvu, bet augstskolas krietni dārgas. Un Sanderss sludina: “Jūs tiekat sodīti par to, ka gribat studēt!” Un studenti spiedz aiz sajūsmas un pat nesajēdz, ka neviens prezidents bezmaksas augstāko izglītību nespēj nodrošināt. Eiropā cilvēku naivums vērojams britu attieksmē pret dalību Eiropas Savienībā. Ar tautas noskaņojumu lieliski prata spēlēties Kemerona valdība, izkaulējot savai valstij izdevīgus noteikumus. Kā ritēs plānotais referendums, tas vēl miglā tīts, pagaidām skaidrs tikai tas, ka Skotija paliek stingra ES piekritēja.Ļoti smagi Eiropai saprast, kādas grūtības draud radīt nepārtrauktā musulmaņu straume. Saprotams tikai tas, ka nolikt ložmetējus Lesbas salā un šaut uz visiem, kas gumijas laivās tuvojas krastam, nav iespējams. Toties Krievijai patīk, ka nīstās Eiropas ekonomiku var graut ar piespiedu bēgļu radīšanu. Turklāt taču redzam, ka Sīrijas asiņainais diktators Asads vispār ar mieru savu valsti atstāt bez iedzīvotājiem – lai tik paliktu pie varas. Uz šī fona pat “Islāma valsts” pastāvēšana kļūst otršķirīga, vismaz ir jau izstrādāti plāni, kā ar ASV atbalstu irākiešu armija var atbrīvot vispirms Mosulu, lai pēc tam vērstos pret islāmistu galveno midzeni Raku.Bet ir vēl viena problēma, par kuru pagaidām iedomājamies tikai tik daudz, cik pieminam mazo dzimstību Eiropā. Toties citur dzimstība nav apturama, un musulmaņu zemēs patiešām sākusies patiesa pārapdzīvotība. Un liekie cilvēki dabiski plūst turp, kur tukšāks. Un savulaik hitleriešu “dzīves telpas” lozungs “Im Raum verlegen” mums šķitīs kā bērnišķīgs eksperiments. Maskavas žurnāliste Latiņina nesen pēc desmit gadu pārtraukuma paciemojusies Filipīnu salās, un viņas secinājums, ka šī valsts no jaukas ziedošas oāzes jau paguvusi pārvērsties par pārslogotu Noasa šķirstu. Un tāda ir visa Āzija, izņemot Sibīriju. Ne velti vjetnamiešu tūkstoši nesen bija ar mieru nelegāli strādāt Maskavas uzņēmumos par grašiem (tie paši, kuri tagad laužas uz Latviju, lai atrastu kādu, kurš nopērk aviobiļeti uz mājām).Latvijas politikā pagaidām lielākā problēma ir partijas “Vienotība” nespēja atbrīvoties no aizkaitinātās līderes. Gribētos šiem politiķiem novēlēt, lai Mērkaķa gadā iztiktu bez liekas mērkaķošanās.Un neskumsim par Rīgas cirka slēgšanu. Jaunu cirku mums jau sola aktieris Artuss Kaimiņš.
